Naktī stundu vai varbūt pat ilgāk meklēju dziedātāju, kuru iepriekšējā naktī jūtūbe dāsnu sirdi bija piedāvājusi ieteikumos sānu slejā. Zināju, ka tā būs, ka vārdus atceros vēl vājāk kā sejas, kā kājas vai krūtis, acis un ausis, un serveru IP adreses. Zināju, bet tik un tā nepieglabāju, lai pēcāk bez piepūles varētu sev atgādināt. Arī dziesmas nosaukums neko nelīdzēja, jo dziedājuši to, šķiet, visi izņemot dzeguzēnus, un gluži loģiski, ka meklēšanas rezultātu augšgalā vispirms parādījās tie, kas nopelniem bagātāki. Galu galā iedomājos ierakstīt meklētājā spāņu džeza solistes, un vienkārši sameklēju sarakstā vārdu, kas likās pazīstams. Pēkšņi ieraksta burvība bija zudusi, kā tas nereti gadās ar to pēc kā tiecoties tik nesamērīgi jāpiepūlas, līdz mērķis nobāl procesa priekšā, un galā sagaida tukšuma sajūta nevis gandarījums. Tomēr atkal un atkal klausījos dažādos koncertos ierakstīto Moon River, šķendēdamies par skaņas kvalitāti un zāles trokšņiem, kam pirmajā reizē netiku pievērsis uzmanību, gaidīdams trompetes solo... jums patīk trompete? Aplam skaļš un blējošs instruments, taču dažu rokās ras pārvēršas līdz nepazīšanai... gaidīju trompetes solo, un klanījos pusmiegā, līdz gandrīz nokritu no krēsla.