03 Augusts 2014 @ 10:56
 
Beidzot attapos pāršķirt sienas kalendāra lapu uz augustu, kas nāk ar milzu spilgti sārtām aveņogām. Nevilšus atcerējos, kā bērnībā, dodoties uz mežu, kurp bija jādodas gar dārziņiem, piestājām pie kāda žoga, caur kura retajiem dēļiem bija izkārušies aveņkrūma zari. Tikko paguvām noplūkt pāris ogas, virs galvām atskanēja balss: "Vai garšīgas avenītes?" Puišeļi, mums varēja būt kādi 5-7 gadi, pārbijušies metās kur kurais, bet es, īsti nesapratis, kāpēc būtu jābēg, ja esmu šajā žoga pusē un nevis ielīdis dārzā, paraustījis plecus un nopīkstējis, ka normālas, devos meklēt pārējos.