Kad eju caur mežiņu, uzgriežu skaļāk un pilnā rīklē dziedu līdz divdesmit deviņas palmas. Vārnas šausmās paceļas gaisā, izkartojas kāsī, bet ātri attopas, ka nav taču zosis, tāpēc izjauc ierindu un nekārtīgā barā dodas pamestās fermas virzienā. No miega pielec arī celtnieks, kuru vakar mazāk reibušie kolēģi pametuši snaužam zem darbarīku treilera, katram gadījumam pārkrustās, taču, pareizi novērtējis, ka tas vēl nav pasaules gals, dodas uz ciema bodi salāpīties. Šodien es neko nedarīšu! Tikai biedēšu cilvēkus, mājlopus un savvaļas radības.
5 raksta | ir doma