19 Jūnijs 2014 @ 11:20
 
Kādu rītu Tu pamosties izgulējies, par spīti visiem nebeidzamajiem futboliem un vārguļiem ķīniešiem. Noklausies, ka meita šorīt apskrējusi trīs apļus ap dīķi un nevis divus kā parasti. Klusais smiekliņš iesprūst rīklē, jo, lai arī mazi apļi, tie tomēr ir vairāk nekā tavs nekas. Tāpēc cits nekas neatliek, kā aut kājas un doties izkustēt. Par laimi lieti un vēji norimuši. Pēc pirmā kilometra, kura laikā visu laiku sev daudzini "Lēnāk, nesasteidz...", konstatē, ka pagājušas knapi 5 minūtes, bet tu neesi nedz sācis svīst, nedz aizelsies, nospried, ka šī būtu laba diena noskriet vairāk un nevis ātrāk, tāpēc vajadzētu piebremzēt. Un tad kaut kā neveiksmīgi liec kāju, un pagriez potīti. Vēl daži soļi pēc inerces, kuru laikā pagūsti sev klusi pateikt Bļ! un nodomāt, ka lauzta tomēr nebūs vis, bet tik un tā 3,14. Un ka pa ceļam uz mājām vajadzētu paņemt čipšus un alu, jo nu droši īodz atvaļinājuma beigām var gulēt uz dīvāna vērojot kā bumba lēkā zālājā.