Nodomāju, bļin, ja nu šī ir pēdējā saulainā diena, ja nu šī ir pēdējā diena, vai man to pavadīt autobusā stāvot sastrēgumā. Izkāpu, un gāju kājām. Un gandrīz tā arī sanāca, ka pēdējā diena, jo ne jau viss, kas strīpains, ir gājēju pāreja, tur, iespējams, bija apgūlusies no zoodārza izmukusi zebra, lai piesauļotu baltās strīpas, tikai es pārpratu, un slāju pāri, bet tie, kas zināja labāk, lika pa mēmajiem un plēsa riepas. Ha!
Un tad es atkal nodomāju, ka, ja reiz šoreiz nesanāca, nemetīšu tak plinti krūmos, mēģināšu vēlreiz, citur, un gāju tālāk kājām.
Un atklāju, ka pe mūsu fakultātes, tajā veikaliņā, kur starpbrīdī skrējām pirkt radziņus ar sezama sēkliņām, tagad iekārtojusies glauna vinotēka. Lūk, tagadējiem studentiem gan labi... būtu bijis, ja viņi nebutu sen izdzīvoti no tas ēkas.
Un tad es atkal nodomāju, ka, ja reiz šoreiz nesanāca, nemetīšu tak plinti krūmos, mēģināšu vēlreiz, citur, un gāju tālāk kājām.
Un atklāju, ka pe mūsu fakultātes, tajā veikaliņā, kur starpbrīdī skrējām pirkt radziņus ar sezama sēkliņām, tagad iekārtojusies glauna vinotēka. Lūk, tagadējiem studentiem gan labi... būtu bijis, ja viņi nebutu sen izdzīvoti no tas ēkas.
ir doma