No rītiem ēnas kļuvušas garākas. Pastiepju roku cik vien spēju, taču tik un tā neaizsniedzos līdz vietai, kur tā beidzas. Savādi, bet tagad, kad paveros autobusa logā, apkārtne atkal šķiet pazīstamāka. Un kaut kāda dzīvība lai parādījusies. Te es domāju kaut ko citu nevis visur esošās maitu lijas... tfu... tas ir kaijas. Lūk, kaķis dirš lauka vidū. Jūtas visu to hektāru karalis, kā tāds lauva savannā? Bet nākamajā pļavā (pārdod komercapbūvei) iemaldījusies stirna. Droši vien pa nakti vai agra rīta klusumā. Tagad, atgriezta no meža ar nepārtrauktu auto straumi, dabūs gaidīt vakaru. Nu labi, varbūt ap pusdienas laiku kļūs mierīgāk. Un cilvēkiem atkal tās pašas ikrīta sarunas. "... bet Eiropā ... mums arī vajadzētu prast ... ", "... alimentus ... vajadzēja prasīt vairāk ... astoņdesmit ...", " ... kā Lindai iet? ... Tas Armands, no Neretas...". Vēl pieturā ikrīta braucēji ar galvas mājienu apsveicinās ar iepriekšējās dienas sarunbiedriem, bet paši nolūko nākamo, kam šodien pastāstīt "... bet Eiropā ... mums arī vajadzētu ..."