No rīta, kad viss ciems mostas, vāra kafiju un putru, pucē zobus un protēzes, atbrīvo urīnpūsli no vakardienas alus, stāvu es viens pats kails un sauss dušā un leju gaužas asaras, par to, ka dzīvot nav vērts. Tā pamazām pienāk brīdis, kad visiem ir laiks aiztaisīt krūšturus, sasaitēt kaklasaites, kurpju šņores, un doties uz autobusu. Tad arī pār manu galvu sāk līt ūdens. Tāds slapjš un beidzot iepriecināts skrienu arī es. Nereti pagūstu.

Nepatīk man braukt mājās šajā laikā, kas visi atgriežas no darba. Vienmēr kāds vemj savā somā, vienmēr šoferis klausās Latvijas Radio 2, kur tobrīd atskaņo kaut ko no latviešu psihodēlojas, piemēram, palaid, palaid, palaid savu, palaid puķīti pa... nesaklausīju, pa kurieni puķīti jāpalaiž, neskatoties uz to, ka šī rindiņa tika atkārtota 8 minūtes un 27 sekundes no vietas.

Apskatījos vārdnīcā, ko nozīmē "nah". Visu laiku domāju, ka tas ir saīsināts "nahui". Kāda alošanās!