Neviens necieš VID, bet vai kāds kaut ko reāli dara, lai to apkarotu? Teiksiet, viņu pusē ir likums un represīvās struktūras? Tā gan. Bet katra iestāde ir cilvēki, cilvēku summa. Bet Latvija ir maza. Visdrīzāk katrs otrais pazīst kādu VID darbinieku. Neturiet sveci zem pūra, ziņojiet par viņiem draugiem, kaimiņiem. Droši vien arī cibā ir neviens vien tāds, Jezdakova lai cibo ar niku... ai, es nezinu. Mūsu spēkos ir padarīt viņu neciešamu, nu, tur apliet auto ar balderiāniem, vai iečurāt ventilācijas lūkā, uzvilkt uz dzīvokļa durvīm kāškrustu ar rozā krāsu... Sabedrisko attiecību speciālisti noteikti neskoposies ar padomu, kā veikt kvalitatīvu mobingu. Padariet viņu dzīvi neciešamu, lai viņi mūk uz laukiem audzēt kartupeļus. Pliki krēsli bez pakaļām uz tiem nevienam neko ļaunu nenodarīs. Lūk!

Ha! Man te vienā šaha spēlē pretinieks bija salicis nosacījuma gājienus - nekas tā nebesī, kad pretiniekam jau iepriekš skaidrs tavs nodoms. Un tā trīs gājienus no vietas. Jau nospriedu, ka viņam tur kāds plāns, jāpadodas laikus, lai nav jāpiedzīvo tāds kauns kā mats, bet tad ar ceturto gājienu beidzot izdevās viņu piespiest padomāt.

Loids Džordžs, Lielbritānijas premjers, esot teicis: "Nekad neatvainojies! Pasaki to vēlreiz, tikai vēl rupjāk."

Autobusā nostājos zem lampas, un izvilku ierīci lai palasītu grāmatu (bez maksas lejuplādētu ne nu gluži no torentiem, bet tuvu tam). Turpat sēdošā kundze, sajutusi kādu stāvam, atskatījās un pamanījusi melnu verķi manās rokās, sāka rakties pa somiņu. Uzreiz neattapu, kas par lietu, bet, ieraudzījis viņas rokās maku, sāku smieties un mierināt, ka neesmu biļešu kontrolieris. Nevilšus iedomājos, nez kas notiktu, ja izvilktu no azotes pleijeri ar pastiprinātāju un visu to vadu mudžekli, piemēram, bankā.