Nez kādas zivis šodien būs ieskrējušas sociālajos tīklos.

- Ser, manuprāt Jūs nospēlējāt nevajadzīgi asi pret manu komandas biedru.
- Jā. Tā būs ar katru, kurš aiztiks šaibu!
- Viņam tagad sāp.
- Un dabūs vēl!
- Ser, esmu dusmīgs!
- Un kā es tur varētu līdzēt?
- Ser, vai nevēlaties izkauties ar mani?
- Paldies, bet nē.
- Žēl! Taču, ja nē, tad nē.

Izlasīju, ka izstāžu zālēs ir tumšs un atcerējos kādu gadījumu. Tas nebūt nav tāds gadījums, bet arī par tumsu izstāžu zālē.
Reiz biju devies darīšanās uz Rīgas Domes Gastronomijas un kulinārijas departamentu. Ticis galā ar to, ko nu viņi cēla man priekšā, pametu viesmīlīgās telpas ne vairs pa centrālajām durvīm, bet sētas pusi - ja nu kāds mani bija izsekojis un gaidīja pie ieejas, lai nomušītu. Lūk! Laukā ejot pamanīju, ka tur visādas citādas ejas un afiša lai, ka apskatāma Andas B. melnbalto fotogrāfiju izstāde. Man, kā zināms, ir tas zajobs uz nedigitāliem attēliem, tāpēc nespēju laist garām iespēju, ja reiz esmu tik tālu aizgājis. Devos iekšā un ātri vien atradu vajadzīgo telpu. Tur valdīja tāds intīms mijkrēslis, bet acis man vecas un vājas, un uzraugošās tantiņas, kas citās tamlīdzīgās vietās, steidz iedegt gaismu, kad iemaldās kāds rets apmeklētājs, uz vietas nebija. Tad nu pašapkalpojos - ieslēdzu gaismu, apskatīju bildes, izlasīju atsauksmju grāmatu, izslēdzu gaismu un devos atpakaļ uz darbu. Pēcāk tā kā pa ausu galam dzirdēju, ka tas ārtspeiss pirmdienās apmeklētājiem esot slēgts, un ka vispār tur esot arī biļetes jāpērk.

Mazliet gotiska šupuļdziesma. Mazu bērnu māmiņām varbūt labāk neklausīties.
https://www.box.com/s/r9aax0dynx9zo4y3zzlu