Noskatījos kā saule pamazām pazūd aiz mākoņiem. Vēl uz atvadām paguvu nodomāt, ka būtu jauki iziet un apmest kādu līkumu ap ciemu bez kāda konkrēta mērķa, tāpat vien, lai izkustētos. Taču, palūkojies uz padarāmo darbu imagināro sarakstu, sapratu, ka pirms satumsīs nez vai izdosies iziet ārpus mājas. Un te atkal īsti vietā bija atcerēties, ka man vairs nav saglabājies neviens atstarotājs. Lai gan, kuru gan vairs interesē atstarotāji? Kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējuši/lasījuši tādu riktīgu cepienu par gājējiem bez atstarotājiem? Lūk, neviens neatceras! Tas bija pirms gada, pieciem, vai desmit? Atstarotāju kaislības ir izčākstējušas nebūtībā, nogrimušas zem citu cepienu paisuma. Kas sagaida to, par ko vicinat dūres šodien? Tas pats, kas  vakar tik būtisko. Vakardienas revolūcijas, praidi, barikādes, bruņuvilcieni, ministri, deputāti un vienkārši blēži, lietus un saule, sniegs un papeļpūkas, viss mētājas stūrī pamests, kā vecās rotaļlietas, kad uzradušās jaunas.

Viendien, pārkrāmējot grāmatplauktus, uzdūros Hemingveja Kam skanēs zvans, un nodomāju: "Nez kā tas nākas, ka es neesmu lasījis Hemingveju? Vismaz neatceros, ka būtu." Un nolēmu nekavējoties to labot. Pēc pārdemit lappusēm nebeidzamu dialogu klusi pie sevis nolamājos: "Nu ko var nepārtraukti vārīties! Kā tādā meksikāņu seriālā!", un metu mieru.