14 Marts 2012 @ 09:36
 
Vakar pēcpusdienā Vecrīgas skvērā mani uzrunāja jauns pārītis. Viņai acīs mirdzēja misijas apziņa, viņš nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru, spiežot kopā ceļgalus. Abos bija jaušama apņēmība darīt šo pasauli labāku. Vai nevēlies parunāt par to, kā jādzer ūdens, viņi mani uzrunāja.
 
 
14 Marts 2012 @ 13:08
 
Biju nodomājis, ka vajadzētu sameklēt santehniķi, lai pievieno izlietni un krānu un kas nu tur vēl nepieciešams, bet tad pienāca pusdienlaiks. Tur mēs īsinājām laiku, starp kumosiem izķidājot klientus. Tagad, atgriezies savā vietā, vēl arī atcerējos, kā parasti cibā klienti tiek pieminēti ar siltu vārdu, un nodomāju, skat, atnāks tas santehniķis, uzklausīs, ko man vajag, paskatīsies, neko skaļi neteiks, bet noteikti nodomās, bet pēcāk ar saviem kolēģiem apspriedīs, varbūt arī internetā par mani uzrakstīs, cibā, vai arī kur citur - kas zin, varbūt viņi ar tulkiem nespēj sadzīvot, tāpēc pulcējas baros un kāšos kādā citā vietā. Vai man to vajag? Nu ne taču! tad jau labāk mēģināšu pats - piedodiet, apakšstāvu (visu astoņu) kaimiņi, ja varēsiet!
 
 
14 Marts 2012 @ 14:11
 
Kā ir, vai paziņojumu, ka mēs visi esam mirstīgi, var klasificēt kā nāves draudus?