Vienvakar pirms darbdienas beigām pamanīju mobilajā telefonā neatbildētu zvanu. Numuru neatpazinu ne es, ne telefons, un, tā kā man nav ieradums atzvanīt nepazīstamiem cilvēkiem, tad to nedarīju arī šajā gadījumā. Tiesa, tā kā tas bija fiksētā tālruņa numurs, un tā kā tobrīd gaidīju ziņu no kāda internetveikala (neesmu šo ziņu saņēmis vēl aizvien, bet nu jau vairs negaidu), tad joka pēc ieguglēju vai tik  nav tas. Jā, un tad arī bija joki, jo gugle zinājās pastāstīt, ka tas esot grūtniecības krīzes centra tālruņa numurs. Aukstas kājas gluži vis nebija, jo, kā teica vienacainais Ostapam Benderam "Позвольте, товарищ, у меня все ходы записаны", taču manāmi apmulsis gan. Pēc tam sāku  prātot, ka mazbērni, tas taču ir jauki utt. Galu galā izrādījās, ka gugle nav vis tā, kas visu zin, un ka tas ir bankas tālruņa numurs.

Šonakt sapņoju, ka esmu programmētājs (sapņo vien!) un eju uz darba interviju kaut kādā ārzemju kantorī. Tā un šitā, nonākam pie sakramentālā jautājuma kāpēc viņiem mani vajadzētu ņemt. Bet es šiem saku, ka latviešiem pati Likteņmāte nolikusi būt par programmētājiem un visādiem citādiem IT aizej un atnes, jo šī tēma pat tautasdziesmās apdziedāta, piemēram, Run Time, Run Time radiridirīdi, Run Time rīdi rallallā...