04 Septembris 2011 @ 22:41
 
Es te vilku no internetiem seriālu, kuru meita uzstājīgi pieprasīja un pēc tam naktīs skatījās, skaļā balsī ķiķinādama un pa laikam konspektēdama blociņā angļu frāzes (apskatījos, neesmu pārliecināts vai  tās noderēs skolā svešvalodas stundās). Galu galā vienkakar nospriedu, ka varbūt varbūt arī man jāapskatās, nu, tur pamocīties saprast, ko viņi tur svešā mēlē vērvelē, bet varbūt vairāk tāpēc, ka arī gribējās labi pavadīt laiku un no sirds paķiķināt. Lai nu kā, nosaukumu neteikšu, jo tad jūs ar mani nesveicināsieties. Bet ne jau tāpēc sāku rakstīt. Seriālā, kā jau tajos parasti tas notiek, ja vien sižets nav par to, kāda asinsgrupa ir garšīgāka, ik pa brīdim vienam vai otram pārītim ik pa laikam radās kādas nesaprašanās, kuras allaž noveda  pie tā, ka viena puse brauca virsū, piļīja, vai vēl kā citādāk izpaudās, bet otra puse tik vien spēja, kā žēli skatīties un kaut ko dvest vienkāršos nepabeigtos teikumos. Lūk, un nesaprašanā mani veda tie pirmie. Vai patiešām dzīvē arī tā notiek, ka tā vietā, lai tā normāli pajautātu "Kāpēc tu kniebi dibenā tai blondīnei?" vai "Ko tu, dārgā, darīji ar tā džeka bikšu rāvējslēdzēju, nometusies ceļos?", vai arī nejautātu un pieklājīgi atvadītos, dienām ilgi jākunkst kā viņš/viņa tagad jūtas? Kā ir, ko?