Šodien kādā brīdī trāpīju uz TV raidījumu, kurā piedalījās nu jau bēdīgi slavenais eksdeputāts Straume. Saruna risinājās fonā, aizņemts ar darbiem īsti nesekoju līdz, bet tik daudz uztvēru, ka nu viņš runā pavisam ko citu, ne to, kas ilgus gadus bija oficiālā partijas ideoloģija. Un tajā brīdī teicu bāc, bet viņš tak nav pirmais kas tā dara. Tikai ej nu tagad saproti, vai viņi ir eksi tāpēc, ka apšķebinājis no tās tuftas, vai arī izrunājas aiz dusmām, ka tagad ir eksi.

Tā skrēju, tā steidzos, bet autobuss izrādījās veicīgāks. Un pēkšņi vairs nav kurp skriet. Sēdi un skaties, kā vējš pūš, klausies, kā zāle aug. Ja acu priekšā nepacietībā nedīdītos vēl pāris tūļu, būtu gluži vai idille.