25 Aprīlis 2011 @ 12:19
 
Kādu brīvdienu (ne šajā nedēļas nogalē), kad visi svarīgie darbi bija apdarīti (brokastis paēstas), zvilnēju pie TV un vēroju 2004.gada pārbaudes spēli hokejā Latvija pret Mongoliju (vai kaut ko tik pat aizraujošu). Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Tāds enerģisks, mūsējie tā nezvana, tā varētu zvanīt KNAB, ja nebūtu tik ļoti aizņemti paši ar sevi, vai smilšu kastē aizspēlējies bērns, kurš nocieties līdz pēdējam un nu steidz izglābt bikses. Drošs paliek drošs apstaigāju dzīvokli, pārliecinājos, ka man visi ir mājās, un devos atpakaļ pie TV, kad zvans atskanēja vēlreiz. Pukodamies devos lūkot, kam tur nav miera.
Aiz durvīm, kā tikko loterijā laimējis sulu spiedi, smaidīja komivojažieris. Uz priekšu izstieptajās rokās turētā kaste lika nojaust, ka viņu atsūtījis telekomunikāciju uzņēmums, kura nosaukums rakstāms ar trim burtiem (nē, ne tiem, kurus jūs tikko iedomājāties!) Tā un šitā, te es esmu, te mans ūber piedāvājums, kurā ietilpst... Paldies, saku, man viss ir! Ja skolā pats un mārketinga guru, kurš tevi atsūtīja, būtu čaklāk mācījies vēsturi, zinātu, ka kopš Stīvija Vondera... tfu... t.i. Neredzīgā Indriķa laikiem te pāri gājusi visvisādu tālruņu, internetu un televīzijas piedāvātāju, ordas, un pēdējais ciema iedzīvotājs, kurš principa pēc nenolīga kādu citu, un pacietīgi gaidīja, kad kāds jūsējais beidzot atvilksies, nomira aizpērn no vecuma...
Bet, viņš, saka... Paldies! Ir... Un šitas?... Protams!.. Bet cik jūs maksājat?.. Nepārdodu!.. Un tad viņš, ne mirkli nepārstājot smaidīt, kas radīja aizdomas, vai kurpes nav pārāk mazas un nespiež, triumfējoši veroties man acīs, kā tāds Kio, uzbur savā rokā mobilā interneta puļķi, tāds nu gan man neesot! Paklau, teicu viņam, esmu šīs neandertāliešu cilts virsaitis un ikdienas gādāju tai medījumu, vienmēr to labāko, bet ne jau to, kas pats dodas rokās, tas tāds nevar būt, DOH! Televizoru vajag skatīties, tur reklāmas pauzēs viss par to ir pastāstīts!