Pirmoreiz kopš 1983.gada, kad mūs no Alfas izvadāja ekskursijā pa To Kurzemes galu, pabiju Ventspilī. No tās reizes neko daudz neatceros, tikai laivas muzejā un zāles griestus Jūras vārtos, toties šodien nospriedu, ka ja es tur kādam būtu vajadzīgs (piemeram, ņemtu mani darbā par dokeri), tā būtu pilsēta, kurā es gribētu dzīvot. Nezinu vai varētu, varbūt tur ir kāds suns aprakts - nu, tur svētdienas rītā jāceļas līdz ar sauli un visiem kolektīvi jāčurā Ventā no promenādes vai vēl kas cits. Kā jau teicu, vai varētu nezinu, bet gribēt gribētu gan.

Šad un tad kādam pieklīst mājdzīvnieki. Kam suns, kam kāmītis, dzirdēju, ka reiz kādam pa kanalizāciju atpeldējusi zelta zivtiņa. Vakar pat pie kaimiņa durvīm sēdēja kačīts. Melns ar baltām ķepiņām. Vai arī otrādi. Kaimiņš sēdēja pie kačīša durvīm. Vienvārdsakot, visiem kā cilvēkiem, tikai man pieklīst lapsenes. Sākumā dzinu prom, bet tad sapratu, ka tomēr vēl kāda dzīva radība mājās bez manis, un nolēmu paturēt. Nez, ar ko to barot? Un vai pret trakumsērgu tā arī jāpotē?

Atcerējos vēl vienu atgadījumu ar sportistu ģērbšanos.
Bija 1989. vai 1990. gads, VEFiņš spēlēja vienā no pēdējiem PSRS čempionātiem. Mačs notika Sporta manēžā. Komandas pirms spēles iesildās, mētā bumbu, staipās, tērpušās atbilstoši tā laika modei -  virsjakas ar īsām piedurknēm un bikses ar spiedpogām sānos, tādas, ko brīdī, kad tās jānovelk, parauj aiz stakles, pogas atsprāgst vaļā, nomet un skrien laukumā. Pienāca brīdis sākt spēli, sākumsastāvs velk nost garos treniņtērpus un dodas laukumā. VEFiņš, kā jau mājās ierasts, tērpušies mēlnā. Četri jau noģērbušies, piektais - vai nu treneris nebija varējis uzreiz izlemt, vai pats tāds lēnīgāks, Andrejs Bondarenko ģērbjas pēdējais no starta piecinieka. Kad viņš novelk virsjaku, izrādās, ka ietērpies baltā sporta formā.