No smalkām manierēm un iejūtības pret apkārtējiem nekad neesmu cietis. Varbūt tāpēc īsti neizprotu interneta komunikacijas etiķeti. Piemēram, kāpēc kad kāda cibā, blogā emuārā vai sazin vēl kā nodēvēta padarīšanā, kur viņš principiāli un ar apbrīnojamu konsekvenci (pār)publicē visādu herņu, nereti tikai un vienīgi to, ieraugi kaut ko, kas tev šajā prāta aptumsuma brīdī šķiet apbrīnojami vērtīgs, kādēļ būtu jāpārpublicē savā personīgajā herņas ruporā, noteikti jāpalūdz atļauja to darīt: "Ah un oh! Vai tu neiebbilsti, ka es tev šito nosperšu un iekopēšu savā miskastītē?" It kā kādam rūpētu, kas notiks ar to, ko viņš pats kaut kur garāmejot paķēris. It kā, ja pēkšņi neļaus, tu to nedarīsi.

Sarkozī esot atvainojies Īrijas premjeram. Laikam būs kaut o dzirdējis par Hondurasas-Salvadoras futbola karu.

Vai kumīns ar kaut ko atšķiras no ķimenēm? Pēc skata it kā būtu no vienas kastes sabērts atšķirīgos iepakojumos.

Kundzīte aizspraucās man priekšā pie braucienu uzskaitītāja, pa ceļam nomīdama manas kājas, pielika somiņu, uz ko plastmasas kastīte atsaucās ar sajūsmas pilnu pīkstienu, un dzeltenzaļajā ekrānā paziņoja: "Naudas atlicis 2 polšiem". Sieviete pārsteigta pacēla uzacis un metās pārbaudīt somiņu. Vispirms parādījās sarkans ādas maks, savukārt tajā viņa atrada Visa Electron.