Viendien skatos uz kļavu aiz loga, tāda pavisam klusa un mierīga diena, ne vēja dvesmas, neviena cilvēka pagalmā, pat vārnas kaut kur nolīdušas diensvidu pagulēt. Pēkšņi no zara atdalās lapa, ne no šā, ne no tā, pati no laba prāta,  un tā lēnām noplanē zālē. Pizģec, nodomāju, rudens klāt. Un tajā brīdī tur pat līdzās no cita koka nobirst uzreiz visas, nu labi, varbūt kāda palika, varbūt pat trīs vai četras, plūmes, kā tāda lietus šalts. Un es atkal pie sevis nodomāju: njā!..