Pa ceļam iegāju veikalā nopirkt brokastu-pusdienu-unkaszinvarbūtvakariņu tiesu, lai nav jāceļas no virpas un jāiet laukā - ja nu  uznāk lietus vai sniegs. Biezpiena sieriņš (17 kap.), salmiņi ar magonēm 150g (9 kap.), griķu putra (23 kap.) un ābols (tā arī neapskatījos cik). Saulesbrilles noņēmu, ko tur vienmēr intīma puskrēsla, var vēl paklupt pār kaut ko, bet austiņas atstāju ausīs. Lai caurvējš nesapūš. Turklāt, lai arī kāds kretīns nebūtu mazo puisīšu un meitenīšu mīlētājs, kā radiodīdžejs svētdienas rītos viņš ir lielisks, jo itin nemaz nerunā, liek tik mūziku. Tā nu aizbāztām ausīm pie kases nemaz nedzirdēju, ko tur sēdošā meitene jautāja, taču droši papurināju galvu, sak "nē!" - visas viņas vienādas un katru reizi taujā, vai man nav klienta karte. Viņa samulsa un neveikli pasmaidīja. Man radās aizdomas, ka varbūt neatbildēju īsti pareizi, varbūt jautājums bija cits. Drudžaini pārliku prātā variantus kā glābt situāciju. Nolēmu, ka varētu pasmaidīt pretīm. Taču, kamēr tā domāju, biju jau ticis līdz kāpnēm un samocītā grimase tika videonovērošanas kamerai.

Fotoamatieru psiholoģiskās pašpalīdzības biedrība.

(..) С точки зрения психиатрии это кино объяснить можно, с точки зрения психологии - нет.

Visas tās jūsu neizdošanās ir kā auksts un duļķains ūdens uz paša rūsas saēstajiem zobratiem.