Gribētu parunāt par atbildības uzņešanos. Periodiski atsākas masveida kunkstēšana par viena vai otra nespēju "uzņemties atbildību". Cūkas vīrieši, sataisa bērnus, bet atbildību neuzņemas, kretīni politiķi neuzņemas atbildību par par saviem lēmumiem, stulbie vēlētāji - par politiķiem, kurus ievēlējušies, strādājošie - par savām vecumdienā utt. utjpr. Pievērsim acis uz to, ka vairumā gadījumu tas ir prasts NLP, vecu učeņu iemīļotais paņēmiens kā "pilinot uz smadzenēm" panākt lai klase, kura viņu nerespektē kā personību, dara tā, kā viņas grib, paliksim pie tiem gadījumiem, kad pārmetumus atskaņojošais no visas sirds un pavisam nesavtīgi domā, ka tev būtu "jāuzņemas atbldība". Ko tad viņš ar to īsti domā, un kādai būtu jāizskatās šai "atbildībai" praksē? Mēģinam lūkoties skaidrojošajā vārdnīcā, taču tajā šķirkli "uzņemties atbildību" neatrodam, savukārt "uzņemties" un "atbildība" kā atsevišķi, tā kopā likti, īstu skaidrību nevieš. Tad nu visprātīgākais būtu vērsties pie precedentiem, un ņemt piemēru no tiem, kuri "uzņemas atbildību". Un kas mums visbiežāk uzņemas atbildību? Kurš teica teroristi? Pareizi! Paņem plauktā cepumiņu! Visbiežāk, ja runa ir par "atbildības uzņešanos", tie ir teroristi. Un kā viņi to "uzņemas"? Viņi paziņo "jā, mēs to izdarījām, mēs uzņemamies atbildību... un iepūtiet mums!.. ja varat!" Lūk, acīmredzot, tas tad arī būtu tas, ko no jums gaida tie, kuri paģēr uzņemties atbildību. Tā ka nebaidieties, tas nemaz nav briesmīgi!
1 raksta | ir doma
