"Nu, kā tavi Jāņi?" ir tipisks sieviešu jautājums, t.i. jautājums sievietei un vīrietim nebūtu prasāms. Tā vēl var pa muti norauties. Puisietim būtu jājautā: "Kā tavas Līgas?" Ja nu nejauši tuvumā gadās viņa sieva, kuru nelaimīgā kārtā dēvē citā vārdā, sarunu var pavērst Nacionālās hokeja līgas virzienā, piemēram.

Pa laikam gadās, ka kāds cilvēks, kuru nevari ciest ne acu galā, kaut ko izdara vai pasaka tā, ka nenocieties un pie sevis klusībā iesaucies: "O! Tas nu gan! Malacis! Nu, gluži manas domas!" bet tad pamani, kurš tas bija un nu jau citā toņkārtā turpini savu iekšējo monologu, pavisam klusiņām, lai, nedod Darvins, kāds nesadzird: "Vot, bļā! Tad jau sanāk... tad jau sanāk, ka arī es... tāds pats idejōts kā šitais."

Vienmēr esmu teicis, ka nav ko meklēt pie tiem cūkām Amerikā! Labi, ka tas sievišķis no Amerikas atvedis tikai cūku gripu, nevis cūku mēri. Vai cūciņas.

Pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk cilvēku, kuri līdz šim izskatījās gluži normāli, pamet pilnvērtīgu cibošanu un, vai nu vārdu trūkuma dēļ, vai arī vecuma nespēka pievarēti, pievēršas twīterošanai jeb, izsakoties kā mums to novēl Valsts valodas inspekcija, čivināšanai. Baidīdamies palikt šeit viens pats un pēdējais, arī es esmu nolēmis sekot progesam, kaut arī no dažiem skatupunktiem tas varētu izskatīties kā regress, lai neteiktu deģenerācija, un, pamest cibošanu, lai atlikušo dzīvi veltītu vīterošanai... tfu... t.b. tvīterošanai.
Ja jums šķiet, ka mani čiepstieni varētu būt interesanti, esat laipni lūgti šeit sekot tam līdzi!

Āfrikā esot kāda pilsēta, ja turp aizbrauc divatā, tad abi dabū.