Cita starpā vakar divreiz šķersoju jauno tiltu. Turpb raucot uh un ah, sevišķi Daugavas labajā krastā, kur ceļi savijušies trīs līmeņos. par laimi nebraucām pa trešo. Tikai nelieciet man atrast uzbrauktuvi Pārdaugavas pusē, jo pats savienms pēkiem mazo ieliņu labirintu nez vai izbrauktu. Vismaz ne tā, lai trāpītu virsū uz tilta. Atpakaļ ceļā viss tāpat. Tikai pretējā secībā. Sākumā "kur ir vemjammaisiņš, ak pa augšu nebrausim, nu labi, varbūt nevajadzēs", pēc tam "uh un ah", un pēc tam "ē, a kas te par šauro bezizeju".
Vēl atcerējos kādreiz bērnu dienās dzirdēto basņu, ka pirmoreiz šķērsojot kādu tiltu esot kaut kas jāvēlas, noteikti piepildīšoties. Toreiz, klases ekskursijā Tērvetē šķērsojot kādu gravu pa ļodzīgo laipu visvairāk par visu pasaulē vēļējos, kaut nepaslīdētu un neiekristu aukstajā un pagalam dulķainajā slapjumā gravas dibenā. Starp citu, piepildījās! Tad nu vakar to atcerējos un mēģināju kaut ko vēlēties. Taču priekš sevis neko tādu nevarēju izdomāt, it kā man viss jau ir, tad nu vēlējos priekš pārējās cilvēces - cūkām gripu, hokejistiem uzvaru, zemi zemniekiem.