Pirmo reizi pa ilgi
em laikiem nokavēju autobusu. Stāvēju pieturā mērena pūlīša malā, tad pēkšņi aptvēru, ka esmu tur palicis viens. Citi, sagaidījuši savus ciparus logā, bija aizbraukuši, bet man ar nožēlu bija jāsecina, ka esmu atnācis par vēlu.
Aizgāju īsināt laiku uz stacijas bodēm. Starp citu, tur tās vairs tikai retā ir atvērta līdz dsesmitiem. Tālāk par grāmatnīcu netiku.Pašķirstīju šo, pašķirstīju to. Griškovecs, kā izrādās, pagājušajā gadā izdevis grāmatā savus cibojumus laivdžournālā. Izlasīju vienu, tad uzmetis skatu pārdevējām pie kases, kur tās skaitīja pa dienu ieņemtās viena un divu santīma monētas, šausmas kur daudz (taču man vienalga ir vairāk - 25 Ls, varbūt kādam vajag?)... tātad, pārliecinājos, ka pārdevējas mani nevēro, nokomentēju Griškoveca laivdžornāla ierakstu uz lappuses malas: Kā tev, vecīt, neiet! Turies! Un noliku grāmatu atpakaļ plauktā.
Pa to laiku bija pienācis kāds meitēns. Pārdevējas sāka samazināt apgaismojuma spilgtumu, liekot manīt, ka vakars klāt un turpināt lasīt varēšu rīt no rīta. Bibliotekā. Bet jauniete kļuva nemiertīga. Tad, laikam ieraudzījusi, ko meklēja, pāris reizes palecās. Bet, neaizsniegusi kāroto, metās taujāt pēc kāpnēm. Pēkšņas labsirdības uzplūdos apvaicājos, vai nevajag kaut ko nocelt. Viņa izvēlējās oranžo grāmatu augšējā plauktā. Pēc tam nodomāju, sasodīts, man vajadzētu pieteikties darbā grāmatu veikalā, tad gan zinātu, ko rakstīt pieteikuma vēstulē - ka varu aizsniegt augšējo plauktu.
Vēl pamanīju, ka nočiepuši stacijas pulksteni. Izgājis uz ielas, palūkojos augšup, lai pārliecinātos, vai neesmu nokavējis arī nākamo autobusu, bet tur nekā. Pareizāk sakot, palikuši četri burti, kas alliecināja, ka joprojām esmu Rīgā, savukārt tukšums zem tiem nepārprotami lika manīt, ka šajā dzīvē steigties vairs nav vērts.