Izkāpis no autobusa, brīdi pastāvēju pieturā, vērdamies apkārt un priecādamies par svaigi sasnigušo sniegu. Un tad devos savās gaitās, uz darbu. Neskatoties uz to, ka bija brīvdiena, cilvēku bija daudz. Tuvumā esošais tirgus, gastronoms un kino kā magnēts pievilka visus, kuri negulēja un nebija nobijušies apsaldēt degunus. Pretīmnācēju pūlī pamanīju liela auguma nenosakāma vecuma vīru. Citādi tas ne ar ko neizcēlās, vien ar apmēriem, pārvietošanās ātrumu un plašā amplitūdā gāzelīgo gaitu. Pieļauju, ka aizmugurē uz bikšdibena vasaras sezonā, bet ziemā uz mēteļa stērbeles bija uzraksts "1 m <- Pagriezienos sanes! -> 1 m". Pagājis garām, tūlīt par viņu aizmirsu, un pievērsos pretējā dzimuma pretīmnācēju izpētei. Pēkšņi aiz muguras izdzirdu sašutušu večiņas balsi: "Kas tad nu? Sasodīts! vai tad acu pierē nemaz nav?" pagriezies ieraudzīju, kā tad, pirmītējais pretīmnācējs tomēr bija kādu aizķēris. paveca sieviete, turpinot šķendēties, lasīja no zemes izbirušos kartupeļus. Pretēji gaidītajam negadījuma vaininieks nevis metās palīdzēt glābšanas darbos, bet izslējās, iesmēja drausmus Salaveča smieklus: "Ho-ho-ho!", atrāva mētelī un ar tuklo pirkstu iebakstīja uzrakstā uz T-krekla krūtīm. Un tūlīt pat to pērkondimdošā balsī arī nolasīja, gadījumam, ja cietusī bez acenēm nevar salasīt: "Kājāmgājēj, bez atstarotāja tu esi neredzams!". Tad vēlreiz: "Ho-ho-ho!", pagriezās un devās prom.