Labi, ka nerīkoju Jaungada sagaidīšanas tusi. Lūk, sabrauktu jūs visi, prātīgi cilvēki būdami, iepriekš norakstītu autobusu un maršrutnieku kustības sarakstus lai 1.janvārī tiktu uz mājām. Nu, tad sagaidītu, nedaudz pasvinētu visi kopā, bet jaunā gada rītā dotos uz pieturu. Bet mikriņš paredzētajā laikā neparādītos. Neierastos arī nākamais un aiznākamais. Sals pamazām kliedētu reibumu, līdz ar to izplēnētu omulības sajūta un optimisms, veroties uz to pusi, no kuras vajadzētu parādīties maršrutniekam. Laiku pa laikam turp aizbrauktu autobusi. Turklāt nez kādēļ numurēti ar divciparu skaitli, nevis tris, kā tas bija vēl iepriekšējā vakarā un gadā. Taču atpakaļ neviens no tiem nenāktu. Dažs, filozofiski noskaņots vai izziņas gara urdīts vaicātu retajiem garāmgājējiem: "Vai ir dzīvība uz Marsa?", bet tie neziņā raustītu plecus. Pēc nedēļas kāds iedomātos iekāpt vienā tādā autobusā lai izpētītu kas tur galapunktā īsti notiek. Autobusu kapsēta? Pieturā palicēji par to neko nekad neuzzinās, jo autobuss, brīdi uzkavējies galapunktā, drosminieks aizvedis uz Abrenes ielu, taču jau pa citu ceļu. Toties atpakaļceļš viņam izmaksās lētāk nekā turp braucot. Vai jāsaka otrādi - šurp  braucot?

Manas zināšanas ekonomikā ir pietiekamas, lai ar 50% precizitāti prognozētu jebkuras valūtas svārstības. Taču interese par to ne tuvu nav tik liela. Daudz aizraujošāk aplūkot jaunākos sieviešu veļas modeļus katalogos nekā grafikus un diagramas avīzēs.

Runā, ka pēc divām nomodā pavadītām dienām cilvēkam piemetoties paranoja. Iet viens tāds pa ielu, un viņam visu laiku rādās, ka seko spilvens. Uz mazmājiņu viņš dodas uz pirkstgaliem, un neieslēdz tur gaismu, lai spilvens viņu nepamanītu un neuzkluptu no mugurpuses. Policijas statistikā minēts, ka pagājušā gada laikā aizturēti 27 spilveni, kuri vajājuši pilsoņus un tūristus no Lielbritānijas. Un cik spilveniem vēl izdevies izbēgt!