"Ne asakas!" viņa man novēlēja. Teicu paldies un pasniedzu divlatnieku. Viņa, noskaitīja atlikumu un noskatījās kā nokožu pirmo kumosu no šprotmaizītes. Patiesībā tur bija pilns ar asakām. Maita!

Tagad es varētu iet gulēt, vai ne! Vienalga neviens neko prātīgu te vairs neierakstīs.

Vajag rāmēšanas darbnīcu, kur ātri, labi un nedārgi ierāmēt fotogrāfiju.

Kas man no tiesas patīk, ir tas, ka pa logu redzami koki nevis kaimiņmājas logi. Nav jau tā, ka baigais mežs, vilku un lāču tur nav, taču kaut kāda dzīvība ir. Piemēram, vasarā esmu manījis odus.

Bankrota cenas... Ko?.. Nē, mēs nebankrotējam. Bankrots būs jums... Pēc iepirkšanās.