Ja Emsim būtu bijuši tikpat attapīgi tekstu priekšā rakstītāji kā Kalvītim, viņš būtu nācis klajā ar noslēpumainu paziņojumu, ka valstī ir politiķi, kuri nēsā portfelī lielas summas skaidrā naudā, un arī būtu ticis cauri sveikā.

No rīta mani pēkšņi izsauca uz pārrunām pie direktora. Satrauktu sirdi kāpu uz augšstāvu. Pie mums no tiesas, ja saka, ka rīkojums nācis no augšas, tad no augšas tas arī ir nācis. Pēc standarta apsveicināšanās frāzēm viņš uzreiz ķērās pie lietas. Esmu dzirdējis, ka Jūs neiecietīgi un asi izturaties pret kolēģiem un klientiem. Jā, ko tur liegties, taču mēģiniet saprast arī mani, ja izturēšos laipni pret sievietēm, mani apvainos sutenerismā, ja pret vīriešiem - homoseksuālismā, ja pret bērniem - pedofīlijā. Direktors tikai novilka nu ja, tā gan... tad pacēla tālruņa klausuli un klusi teica paldies, konvoja mašīnu nevajadzēs, paspieda roku un novēlēja sekmīgu darbdienu.

Par visu vairāk mīlu skatīties futbolu. Sevišķi vēlīna rudens vakaros. Neko daudz no tās spēles nesaprotu, taču kad redzu kā viņi tur ņemas lietu, varbūt pat sniegū, novārtījušies dubļos un nosaluši, saraušu pledu uz kājām, iemalkoju karstu t ēju, reizēm varbūt piekožot Maximas nocenotos pīrādziņus, un nodomāju "Sasodīts, bet dzīve ir izdevusies!"