Ir diezgan sūdīgi, ne tā, ka pavisam, bet tomēr. Tāpēc labi vien ir, ka nekur neesmu aizbraucis.
Miestā arī viss kluss un mierīgi. Pirmos gadus šurp brauca rīdzinieki pilsētas pievārtē dziedāt dziesmas, pieliet mūli un pabarot odus. Gadiem ejot visasapkārtnes pļaviņas noprivatizētas ar visām govs pļekām un apbūvētas ar Darvins vien zina ko, un ugunskuru kūrēji aizemigrējuši tālāk prom. Līdz ar viņiem arī ciema iedzīvotāji. Vismaz šodien pēc astoņiem nevienu nesmu manījis. Apkārtējo māju logi arī tumši. Bet debesis īsti tumšas nepaliek. Pamale pavisam gaiša. Un dūmakā. Migla tā nav. Kad paver logu, var saost svilumu.

Paklausot draudzīgam padomam mēģināju uzlabot pašsajūtu ar fiziskā aktivitātēm, ieteikto vieglo pastaigu gan aizstājot ar veloizbraucienu. Turp kur gribēju, neaizbraucu - da nu viņu nafig pa apvedceļu ar velosipēdu braukt Vislatvijas paģiru dienā! Bet, viss viens, mazliet aizrāvos, kā rezultātā kādi kilometri 20-23 vismaz būs nobraukti, vairāk kā puse pa neasfaltētiem ceļiem. Mājupceļu visgudri ieplānoju pa šoseju, progozejamais sagurums un slinkums, taču iegriezās stiprs pretvējš un neko diži vieglāk nebija kā kratīties pa granti un šķembām. Otrajai reizei būs gana. Bet vispār man tā lieta sāk iepatikties.

Kāpēc vienmēr un visur ir tikai bargās kundzes? Aļō, meitenes! Vai tad bargie kungi pavisam nav pieprasīti?