28 Maijs 2006 @ 11:48
 
Telefons tam vīra nenorima visu ceļu. Ja pats nezvanīja, kāds meklēja viņu. Sākumā nepievērsu  uzmanību, grimu kaut kādās savās domās. Tad domas kaut kur aizklīda, bet pērkondimdošā balss un tālruņa polifniskie treļļi gana uzstājīgi. Nospriedu, kādam pērku-un-pārdodu-ekskluzīvas-villas-kūdras-purvos-un-raibaļu-pamestās-pļāvās arī svētdienā nav miera. Tak nē. Izrādās viņš menedžēja šārīta paģiras un vakardienas plostā pazaudētos vai nočieptos 2 latus un 15 santīmus, vēl neizrūnītus pudeles brāļus un vēl veselu sarakstu, ko nemaz nemēģināju saprast un iegaumēt. Vēlreiz pamēģināju atgriezties pie savām domām. Un tad jau bija arī jāizkāpj.
 
 
28 Maijs 2006 @ 17:39
 
Vienu, laiku, mums, bija, latviešu, valodas, skolotāja, kura, liekus, komatus, par kļūdu, neuzskatīja. Iztrūkstošos, gan. Ātri, attapu, ka, vieglāk, tikt, pie, labām, atzīmēm, investējot, komatos, nevis, izšķiežot, laiku, mācoties. Kad, nomainījās, skolotāja, kļuvu, nesekmīgs.