13 Jūnijs 2005 @ 12:09
 
Nepatīk man pārpildīti autobusi. Jau kopš bērnības. Iekāp tādā un tūlīt pat saproti, ka Pellevienspatspasaulē ir meli. Nebija viņš viens. Un visdrīzāk arī sauca viņu pavisam citādi. Vakar sapratu, ka arī pavisam tukši autobusi manī nevieš uztucību. Sēdi tādā viens pats, tikai pie stūres vēl aizdomīgi vienaldzīgs šoferis. Pa atvērto lūku spraugām klejo caurvējš. Kājas cepina kādā drēgnā novembra dienā aizkurtā apkures krāsniņa. Turi kājas siltumā, bet galvu vēsumā! tautas paruna. Nez vai tauta bija domājusi tik burtiski. Tad lūk, brauc viens tādā tukš a autobusā, skaties kā aiz loga aizzib aizvien tuksnesīgāka ainava, un tevi pārņem nolemtības sajūta. Ka brauc ne tajā virzienā un ne tajā autobusā. Un šoferis nav īstais.
 
 
13 Jūnijs 2005 @ 17:47
 
Panākums - tas i meitietis/puisietis (nevajadzīgo svītrot, vajadzīgo pasvītrot!), ko tu uz ielas panāc, kad tas mūk prom. Bet pienākums - persona, iespējams, tā pati, par kuru bija  runa iepriekš, kas pati pienāk pie tava darbagalda un kaut ko vēlas.