Ar pulksteņa grozīšanu un vispārēju neko negribas palaidu garām rīta saulīti, un skriet aizgāju tikai pēc pirmās lietusgāzes un stingra apsolījuma debesīs, ka šodien tā nebūs pēdējā. Meža dubļus brist nešķita vilinoši, tāpēc pieturējos pie ielām un ieliņām. Te būtu vietā piezīmēt, ka par spīti neskaitāmiem krustojumiem un krietni garu posmu gar ceļa malu bez ietves, neviens mani sabraukt nemēģināja un virsū nebļāva. Gribētos ticēt, ka izskatos pēc cīši loba cilvēka, kuru būtu žēl sabraukt, vai vismaz ne pēc tā muļķa, kurš pat baznīcā pamanās dabūt kāvienu.
Pie viena notestēju, kā ilgākas slodzes laikā organisms reaģē uz uz SiS želejām. Maurten tomēr ir pā-ā-ārāk dārgs prieks. Un man tās sāk šķist par saldu. Ha! Zinu, zinu, ko tas atgādina – vīnogas skābas, Maurten - par saldu.