No rītiem autobusā parasti redzu kādu vīru. Jau atstarojošā veste dara viņu ievērības cienīgu, jo viņš ir vienīgais, izņemot ceļu policistus un naksnīgus riteņbraucējus, kurš te tādu valkā. Allaž aizņemtās divas vietas gan viņu nekādi nedara unikāla, jo tā ir svēta lieta katram babulim ar svarīgu sejas izteiksmi un katram pamatskolas puišelim, kuru sejās rakstīts palle viens pats pasaulē.Kas vēl viņu dara pamanāmu, ir rakstīšana. Katru rītu viņš pamanās aprakstīt pāris A4 kapas milzīgiem burtiem un plašā rokrakstā. Sākumā, ak, mana aizspriedumainā daba - vainīgs, atzīstos, mudināja nodomāt, ka raksta sūdzības, bet tad reiz, ziņkārības dīdīts, ielūkojos rakstītajā pār plecu, un tur ieraudzīju Ah, kakaja ženščina! Kakaja ženščina! Mņe b takuju! (tā, kur pazudusi kirilica telefonā?) vai kaut ko tamlīdzīgu, un uzreiz sapratu, ka tas ir viens no cibas dzejniekiem. Sazvērnieciski piemiedzu ar aci un turpmāk vairs neļāvu sev justies izbrīnītam.