Manā redzeslokā nonāca kāda censoņas, pēc paša vārdiem bijušā žurnālista, tagad interneta mārketinga speciālista, emuāra ieraksts, kurā viņš rūpīgi atmasko kārtējo "ziņu" portālu. Portālu nosaukumu neminēšu, jo manī mīt stipra pārliecība, ka visādu organizētu un savvaļas mēslaiņu atpazīstamību vienādā mērā vairo kā piekritēju "patikšana" un "dalīšanās", tā pretējās nometnes dalīšanās ar linkiem, lai ieņirgtu. Grozi kā gribi, bet par 99% visādas drazas, par kuru man nākas uzzināt, es uzzinu no cibas intelektuāļiem (kad ieraksts jau bija nopublicēts, nospriedu, ka pēdiņas nav vietā, jo tās radītu iespaidu, ka runa ir par ciema plānprātiņiem un narikiem, nevis sociāli adaptētiem personāžiem), kuri nez kādēļ nevar izdomāt citu veidu kā nosist laiku, kā sekot visādiem frīkiem, konspektēt viņu sacīto un pēc tam ar to pavairojot ēterā.
Bet, atgriežoties pie sākumā minētā emuāra ieraksta, principā nekas pārāk aizraujošs, ja vien ne raksta noslēgumā solījums izcīnīt cīņu. Ja piektajā gadā zemnieki gāja dedzināt muižas ar dakšām rokās, ar ko cīņā varētu doties interneta mārketinga speciālists? Šis ir konkursa jautājums. Tā kā nekādas balvas, kas tiktu izlozēta starp pareizi atbildējušajiem, nav paredzētas, loterijas atļaujas numurs, es pieņemu, nebija nepieciešams. Un pareizā atbilde ir - ar spamu. Visi, kuri atbildējuši pareizi, var uzsist sev uz pleca! Un šī spama organizēšanai tika lūgts ziedot iespēju robežās uz bankas kontu. Kā jau vecam ciniķim, man prātā nāca arī citas domas, kā šie līdzekļi pēc tam varētu tikt notērēti, taču īstenībā nav nekāda reāla pamata to pārmest emuāra saimniekam un pārskaitījuma lūdzējam, vismaz kamēr nav pierādījies pretējais, mums būtu jādomā, ka viņa sirdsapziņa ir kristāltīra un nodomi ir viscienījamākie - pārpludināt internetu ar apmaksātu spamu.