Dienās kā šīs liekas, ka brīvdienas nebeigsies nekad. Jau vakar man bija saglabājušās tikai miglainas atmiņas par to, kur un par ko es strādāju. Šodien to varat nemaz nejautāt, sit mani ar slapju dvieli, neatceros. Cita lieta modinātājs - nozvanīja, kā ierasts, pēc sešiem. Cēlos, vārīju kafiju, ilgi sēdēju pie loga, to malkodams un mēģinādams atcerēties, kas un kā. Bet pagalmā nevienas dzīvas dvēseles. Pat neviena kaķa, kas čurātu kaimiņu auto ventilācijas caumuros (tieši tā, caumuros, te nav ortogrāfijas kļūdas).
Tagad, kad saule jau gabalā, sāk parādīties kādi cilvēki. Kaķi aizvien vēl ne. Lūk, jauniete īgni slāj uz veikalu, ik pa laikam atskatīdamās pār plecu un uzrēcot atvasei, kas velkas nopakaļus, stumj velosipēdu, jo braukt vēl neprot, un pilnā rīklē brēc. To, ka brēc, protams, es nedzirdu. Taču mazticams, ka žāvājas. Varu iztēloties kā viņš/viņa pie velosipēda ticis - nostājā veikalā pie braucamā un ņēmās no visas sirds žāvāties.
Otrā pusē, to gan es neredzu, bet toties dzirdu, jo logs vaļā, vīriem sirds pilna un brīvdienas ģimenes lokā jau ZB, tāpēc devušies uz garāžām "skrūvēt auto". Durvis vaļā, gan garāžas, gan auto, uz pilnu klapi uzgrieztie Albano un Romina bļauj, kāda laime tādas brīvdienas, bet es pie sevis šķendējos, un mēģinu atcerēties, kura bija tā interneta lapa, kurā pērn tādā pat saulainā pavasara nedēļas nogalē sameklēju akustiskos lielgabalus.