Savādā kārtā pirmdienas rītā visi kaut kur dodas. Pusaudži uz savām profenēm, biroju dāmītes padzert kafiju, pensionāri uz tirgu. Autobuss piebāzsts līdz ūkai, un šķiet, ka skābekļa molekulai te vieta neatradīsies, tāpēc velti pieturās virina durvis kā sausumā izmesta zivs savas žaunas. Pēc tam ar katru duenu braucēju kļūst arvien mazāk un mazāk. Līdz piektdienas rītā, ieraugot pustukšo transporta līdzekli, piezogas bažas, vai šī nav brīvdiena, un vai nevajadzēja palikt mājās