Man tas rudens allaž ir laiks beziemesla melanholijai. No rīta putni aiz loga kārtojās kāsī, kas vairāk līdzinājās uz sāna sagāztam burtam A, bet tagad pēcpusdienas saules staru kūlī mušas un citi knišļi pulcējas boidos. Arī laikam pošas uz dienvidiem. Jo kam viņi te būs vajadzīgi, kad putni būs prom. Bet man gandrīz visu laiku salsts. Dienas pirmajā pusē, kad vēl aktīvi rosījos, šķita, ka sameties karsts un atvēru logu, bet jau pēc stundām divām atjēdzos nosalis. Skatos uz tiem putniem, skatos uz mušām, un domāju, ka man vajadzētu, nē, nevis aizlidot, bet satīties segā, uzvilkt vilnas zeķes, lai nesalsts ārpusē palikušās pēdas, un tad varētu mierīgi gaidīt, kad sāks snigt.