Pabiju jubilejas svinībās Ragaciemā. Ilgi svārstījos, vai rakstīt zvejnieku ciematiņā, jo visi iesaistītie vietējie kaut kā ar zvejošanu bijuši vai ir saistīti, tomēr, godājot Rīgas dīkos kundziņus, kas tur sacēluši mājas, nolēmu atturēties.
Dažas interesantās lietas.
Ja gribas teātri, tad paši to saraksta, uzved un spēlē, lieliski iztiek bez Kultūrkapitāla fonda atbalsta. Ja par īsu ar oficiālajiem pašvaldības rīkotajiem zvejnieksvētkiem, tad samet pa piečukam un sarīko pēc nedēļas ne tikai sev, bet visam ciemam vēl vienus. Bet tas gan bija vasarā, protams, ne vakar.
Šņabi dzer kā ūdeni. Taču tas nedeva iespēju vakara gaitā skatīt kaut vienu vēkšpēdus. Tikai runas kļuva skaļākas un dejas enerģiskākas.
Radās iespaids, ka savā starpā viņi saistīti ar kādiem savstarpējiem ekonomiskiem/saimnieciskiem pakalpojumiem, taču nemanīja ne miņas no aizvainojuma, ka kāds būtu pārmaksājis, vai cits nesaņēmis savu.
Man šķiet, kad hipsterīgums un nūģisms biznīdēs pēdējās cilvēcīguma atliekas lielpilsētā, tur tajā ciematā vēl varēs atrast dzīvus cilvēkus.