Ielūkojoties latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā, mēs lasām, ka, cita starpā, viena no vārda aprobežots nozīmēm ir:

2. Tāds (cilvēks), kam trūkst domāšanas, uzskatu, interešu plašuma un dziļuma, kam ir šaurs garīgais apvārsnis; arī vienpusīgs.

Jāatzīst, ka šajā nozīmē arī es esmu pagalam aprobežots, taču ne jau par to tagad gribētu izvērsties, bet par kādu šī vārda nozīmi, kura vārdnīcā nav minēta. Kaut kā, kad dzirdu vai lasu, ka A nosauc B par aprobežotu, sajūta ir nevis, ka B interesējas par hokeju, bet absolūti neko nejēdz no šautriņu mešanas, bet ka A ir pagalam sašutis par to, ka B pilnīgi un itin nemaz nejūsmo par iespējām un materiāliem vai morāliem ieguvumiem, ko gūtu A, ja B izdarītu to vai šito, vai piešķirtu kādus viņa pārvaldībā esošus līdzekļus, kas nereti darbotos pilnīgi pretēji B paša interesēm. Un vienalga vai runa būtu par to, ka B piešķīris ministrijas vai pašvaldības finansējumu pirmsskolas izglītības iestādei zīmuļu iegādei tā vietā, lai finansētu nopelniem bagātā tautas skatuves režisora radošo atvaļinājumu Taizemes bordeļos, vai arī neizpratnē rausta plecus saņēmis uzaicinājumu atbalstīt kustību "Latvijas tauta par asfalta pārkerāsošanu rozā ar ekskluzīvajām uzņēmuma Annniņa un Annniņa ražotajām krāsām". Kaut kā tā.