Kopš vakardienas rīta* tramvaja sliedes izkusušas no kupenām un kā svaiga melna rēta aizvijas visas ielas garumā un pazūd aiz pagrieziena. Vakar cilv;eki esot redzējuši dzērves. Stāvējuši, mutes iepletuši, un brīnījušies, jo dzērves parasti atgriežotries tikai martā. Uz ko kāds esot piezīmējis, ka tās, droši vien, nav zinājušas, ka šogad februārī 29 dienas.
Bet es no rīta autobusā redzēju vīru, kurš visu ceļu roku turēja somā. Nodomāju, ka viņam tur bija spridzeklis un rokā viņš turēja slēdzi. Vakarā jāpaskatās ziņas.
Un tepat kaimiņu ofisā aiz stikla durvīm gulēja milzīgs suns. Izstiepies visā garumā un piebāzis purnu pie spraugas zem durvīm, viņš smagi elsoja, kāri vilkdams nāsīs gaisu. To es izdomāju, jo neko sadzirdēt, protams, nevarēja. Droši vien, birojā sabojājusies signalizācija, un viņi atstājuši suni sargāt kafijas automātu.

* - Vai nav lieliska frāze? Viss vienuviet, gan vakars, gan diena, gan rīts!