Apmazgājām kursu pabeigšanas sertifikātus. Meitenes klientu menedžeres, kas iepriekšējās dienās nepārprotami bija likušas manīt, ka, ja jau nu darba laikā apkārt blandamies, vajadzētu prasties, un vēl pirms brīža jautri čaloja, krāsojot lūpas un citādi pošoties, klusiņām sēdēja pa kaktiem, kopā ar puspriekšnieku malkojot pašu atnesto šampanieti. Īpaši gādāto Jākobs Krīgers vai Fredijs Krīgs, kas gan tos spēj atšķirt, priekšvārdā, un kaut ko, kas izklausījās pēc diviem ebreju okupētu palestīniešu ciematu nosaukumiem, zemāk uz etiķetes, nācās malkot pašiem, pamazām slīgstot tādā pat mēmā depresijā kā viesi. Varētu vien piebilst: kā mani tas nogurdināja! Tas bija izsauciens, un nevis jautājums.