Kaut ko tādu atceros vairs tikai miglaini. Bija 1994., ja nemaldos.
Smieklīgākais, kā šis jaunums visus ietekmēja. Man laika visu varēja nolasīt sejā, jo koleģe jau tūlīt pat izteica nožēlu, ka vērusi vaļā muti, pārējie arī pēķšņi vairs nerāvās atpakaļ pie darba, un pusdienu pauze, kas citkārt nevilkās ilgāk par minūtēm 15, izstiepās gandrīz uz stundu.