Kad ikdienas rutīna sāk grauzt kā tikko manāma īdoša smeldze, īstais brīdis kaut ko pamainīt. Un nemaz nevajag pārvākties dzīvot uz Franča Jozefa zemi, vai izraut visus zobus, pietiek darīt citādāk gluži ikdienišķas lietas. Kādu ikdienā veicamu ceļa posmu iet pa otru ielas pusi, vai varbūt pa paralēlo ielu. Pie viena tā nojauksiet saprašanu algotam slepkavam, kurš varbūt jūs izseko un tieši šodien ierīkojis slēpni kaut kur ierastajā maršrutā. Bet citreiz pr to parūpējas kāds cits.
Piemēram, stāvu vakar uz perona, gaidu, kad aizbrauks Ventspils viciens un tiks padots "liepājnieks". Īsi pirms vilciena atiešanas uz perona uzbrāžas sarauktu cilvēku pūlis un pa galvu pa kaklu, salec vagonos. Klusībā pie sevis nobrīnos, ko tad šie tā neprātīgi ierodas pēdējā brīdī. Tad durvis aizveras, lokomotīve iedūcas draudīgāk, gar vagona durvīm izmisis snaikstās vēl kāds babulis, kurš ieradies tikai mirkli pēc "pēdējā brīdī", taču laime viņai nesmaida un mašīnists atpakaļskata spogulī vairs neieskatās.
Tā nu ventspilnieks aiziet un var sakt lūkot vai pie apvārkšņa neparādīsies Liepājas vilciens. Taču tas nez kur kavējas. Perons ir īstas, par to šaubu nevar būt, jo tikai pirms pāris dienām tika veikta identiska procedūra, turklāt sarasts, kas apskatāms tur pat pieturvietā vēsta nepārprotami - 1.perons. Savādi tikai, ka iepretīm Rīga-Ventspils norādīts 8.perons, taču tas tiko atgāja no 1. Bet lai nu būtu.
Minūtes 5 pirms X stundas stacijas skaļruņi atdzīvojas un kiborgs-sieviete paziņo, ka vilciens Rīga-Liepāja aties no 8.perona. Šajā brīdī ļaužu masa draudzīgi sakustas un metas kāpnu virzienā, viss juku jukā, kājas, rokas, grozi, velosipēdi. Man šķiet, visi paguva.
Iespējams, sieviete, kura nokavēja vilcienu uz Ventspili, tāpat sākumā gaidīja ierastajā vietā, taču attapās par vēlu. Domāju, pēc tam aizbrauca ar autobusu. Varbūt tā izbēga no algota slepkavas izliktā slazda vilciena vagonā. Ja ne, vismaz dažādoja vienmuļo ikdienu.