vēl esmu atklājusi, ka - jo vairāk tu izej cilvēkos, jo vairāk cilvēkus patiešām arī iespējams satikt. pēdējās nedēļas laikā vien sanāca vairākas reizes sasmaidīties, cik gan smieklīgi, dīvaini un vispār dažādi var būt cilvēki. piemēram, pirmdien, kad aizgulējos un steigā desoju uz darbu, tāds mazliet funny looking (in a good way) vīrietis, ko varētu nosaukt par vidējo liepājnieku (superiededzis, superrunīgs un astē sasietiem matiem), uzsāka sarunu un piedāvāja mani aizvest, kad pieklājīgi, caur smiekliem atteicos, viņš nosauca mani par pārāk kautrīgu, un tā mēs šķīrāmies. bet tad vakar pierādījās tas, ka pasaule tiešām ir maza, jo, nākot no tirgus, cilvēku pūlī atpazinu to pašu funny looking guy, kurš, vairākkārt uz mani paskatījies, arī atpazina ko jau redzētu, un mēs aizvadījām savu otro small talk, haha. vēlāk, ejot mājās, viņš divas reizes man pabrauca garām un uztaurēja ar signālu, kas tiešām varētu piestāvēt tikai viņam, jo izklausījās pēc kaut kādas klaunu dziesmiņas vai tās skaņas, ko izdod saldējuma mašīnas amerikāņu filmās.
mazie, priecīgie ikdienas sīkumi, kad dzīve neliekas tik ļoti sūds.
mazie, priecīgie ikdienas sīkumi, kad dzīve neliekas tik ļoti sūds.
pateikt