Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

šodien pirmo reizi aizvēru logus
un izraku ārā elektrisko sildītaju
apkuri vēl negribas darbināt - tā jau būtu pilnīga padošanās

mani tik ļoti besī darbs birojā ar dokumentiem
vispār jau to visu izdara grāmatvede - man tikai jāsakārto viss, un jāiedod viņai,
es to varētu izdarīt pāris stundu laikā un bez īpašas iedziļināšanās
bet mani tas tik ļoti besī, ka es vienmēr pamanos šo prieku izstiept uz vismaz divām dienām

kad neesmu izgulējies - pasaule sucks
kad izguļos - vakarā vienmēr pats sev riebjos (nu varbūt mazliet pārspīlēju, bet uz to pusi)

kā man būt?

viss ir atgriezies atpakaļ p°°°ļā
tikai šoreiz vēl dziļākā
nav spēka noformulēt un uzrakstīt - negribās par to domāt, kur nu vēl rakstīt
moš izgulēšos un tad (nezinu tikai, kad sanāks kārtīgi izgulēties)
un tad arī visu uzspridzināšu na°°ij
spontāni es nekad neko nespridzinu - moš tur arī tā vaina
bet man tacu jādomā arī par "evolucionējušo un visādā ziņā krietni labāko mani"

labi, ka vismaz darbā viss lēnām iet uz augšu

Saldus Jums sapņus

brīvdienu nebija
kad būs - nezinu
atvaļinājuma arī nav bijis jau vismaz trīs gadus
piegriezās
es aizeju


PS
gulēt

Pēdējās dienas gaisā virmo tāda kā apokalipses priekšnojauta.
Arī te, cibā.
Un neviens nepasaka tieši, kā jūtas - izskatās, ka daži tik ļoti baidās, ka neuzdrošinās to pat pateikt.
Tacu daudzi par to ir iedomājušies.

Lietojot vārdus krāsas izbalo
Gandrīz vienmēr

vajag kādu, kurš saprastu bez vārdiem, bet tas ir nereāli
Tā ka tā pat vienatnē arī jāturpina
Savas krāsas balināt negribās

neverending's noendojies
żēl - viņš bija pavisam savādāks
par vienu vitamīnu dvēseles uzturam mazāk

mans "plāns" darbojas
ir izdevies skaidri nofokusēt mērķi

man ar tiem mērķiem iet skarbi - kad ir, tad tā kā ar klapēm uz acīm
neko citu neredzu un nedzirdu - neinteresē
tikai uz priekšu
ēst, gulēt, elpot - nevajadzīga un kaitinoša laika izniekošana

vēl tālu
bet ir virziens

jahh
dzīvība

Kādas manas vecvecmātes spārnotā frāze, kas joprojām tiek piesaukta ģimenes "tusiņos":

"Puiki mauki mazmeitiņu razpisuši par vienu bombongtūtu!"

(tagad ir jāsmejas)

nevienam gan vairs atmiņā īsti nav palicis šīs frāzes konteksts, un tāpēc īsti nav saprotams
vai "mauki" ir tikai kā lamuvārds, vai arī fakta konstatēšana
jeb citiem vārdiem - kurš kuram tās bombongas deva?

šodien saņēmu savu jauno pasi.
Esmu lepns - izskatās, ka manam portretam pirkstu pielicis ir pats Pikaso :(

Mana kolēģe, to apskatot, teicās mani turpmāk godāt par Ībli Urlānu.
Vot tā vot :)

mans brīvdienu navigators ierādīja man ceļu uz galamērķi pa taisnāko maršrutu, ne tā kā es pats būtu braucis - pa visiem zināmajām un kartē trekni ievilktajām magistrālēm. Izvizinājāmies pa maziem, reti izmantotiem un sen aizmirstiem ceļiem. Es no tādiem parasti izvairos, baidoties, ka tie būs sliktas kvalitates, bez asfalta seguma, utt.

Turpmāk izvēlēšos tikai tos mazākos ceļus. Tik daudz interesanta, neskarta un skaista var redzēt, pa tiem braucot.

Te prātā ienāca kāda frāze no kādreiz skolas obligātājā literatūrā ietilpstošās Ilzes Indrānes "Lazdu laipas"
Tur bija apmēram kautkā tā: "vieglākie ceļi ir tie, kas ved no kalna lejā. tie lai paliek gļēvuļiem"

Biju aizbraucis uz laukiem pie radiniekiem
bija tāds kā gimenes tusiņš

ne jau tāds - mamma, teetis,maasas, braalli utt,
bet tāds riktiigs - kuraa var sastapt pilniigi nepaziistamus un nekad neredzeetus cilveekus, kuri itkā esot tavi radinieki - kautkaadi septiitaas ķeeves sestie kumeļi.
manai gimenei/klanam/dzimtai - sauc ka gribi - ir taadas man nesaprotamas tradiicjas savaakties visiem kopaa vismaz reizi gadā.
šo tradīciju pie dzīvības uztur vecākie cilvēki - vecvecvec...vectēvi un vecvecvec...vecāsmātes. kad viņi aizies, droši vien visi izklīdīs, jo jaunajiem jau interesē tikai viņi paši...

nav jau spiesta lieta piedalīties šitajos tusiņos, bet es reizēm tomēr aizbraucu, jo man loti patīk tā sajūta, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki (kuri, ja var ticēt tiem no tā bara, kurus pazīstu, ir mani radinieki) nāk klāt un runājas tā, itkā mēs būtu nešķirami sirdsdraugi. Un ir sajūta, ka viņiem patiešām ir interesanti un labi ar mani. Un viņi mani pazīst un atceras. Es gan katru gadu redzu daudz neredzētas sejas.
(zinu jau zinu - esmu riebīgs un nožēlojams vienpatis patmīlis utt. utjp.)

izrādās,
starp maniem radiniekiem ir gan pavisam vienkārši un sirsnīgi lauku cilvēki,
gan tādi, kas izcīnijuši smagas kaujas abos pasaules karos un viņi vienmēr visu un visus redz optimistiskās un saulainās krāsās
gan mākslinieki un skolotāji,
gan arī tādi, kas visu vakaru pavada ar uberkrutu megalielu mobilo pie auss aktīvi žestikulējot ar kūpošu cigareti otrā rokā un nedod dievs tu viņu uzdrošināsies pārtraukt ar savu necilo klātbūni.

uz turieni aizbraucu krietni pirms tā tusiņa un aizbraucu krietni pēc
sanāca no alus dzeršanas un ezerā dzesēšanās brīvs laiciņš, kad pielikt roku kārtīgiem lauku darbiem.
Ilgam laikam gan manis nepietika - savā pašreizējā darbā divu gadu laikā esmu kļuvis par diezgan tādu pilsētas "hļupiku". Rokas līdz asinīm noberstas bija jau pirmās stundas laikā, un vēl pēc dažām stundām arī muguru iztaisnot vairs kārtīgi nevarēju.
Sen nebiju tik labi atpūties

tagad, jūtot katru sava ķermeņa muskulīti un dzīslu,
un no sāpēm saviebjoties ik reiz, kad ar savu līdz asinīm nodrāzto un sakaltušo plaukstu aptveru ledusauksto norasojušo aluspudeli,
jūtos pat ļoti dzīvs, skaidrs un gatavs nogāzt to kalnu, kurš man stāv ceļā jau labu laiciņu.

Rīt atkal pirmdiena
un tad vēlviena
un vēlviena
...

es pazīstu reālus cilvēkus, kuriem tiešām pietiek ar viņiem pašiem - tobiš tajā tradicionālajā izpratnē, runājot par gimenes veidošanu.
Tādu ir ļoti daudz starp jūrniekiem. Vini visu laiku iet jūrā - reizēm pa pusotram un diviem gadiem nenokāpj uz sauszemes. Un nekāptu vispār, ja viņiem ļautu (reāli ar varu tiek dzīti krastā lai mazliet attiet un spētu komunicēties arī ar citiem homo sapiens :) ).
Un vislabāk viņi jūtas nonākot aiz polārā loka - jūdzēm tālu un nedēļām ilgi nevienas dzīvas dvēseles, kas atgādinātu par citu realitāti tur, krastā.

Īstenībā viņiem nepietiek gan. Katram cilvēkam ir dabas dota nepieciešamība "būt piederīgam". Tikai nav neviena, kas viņus saprastu, kas spētu iepazīt pasauli kurā viņi dzīvo, pat ja gribētu. (Jo TUR, jūrā dzīve notiek pēc citiem likumiem, pasaule griežas ap pavisam citu asi. Tur valda pavisam citas vērtības. Tur viss ir tīrāks un skaidrāks un pa īstam. Nav sintētisku scenāriju un ziepju operu.)
Tāpēc tiek veidotas savādākas attiecības. Ne ar pretējo dzimumu, bet ar komandas biedriem, ar kolēgiem.

Man ir aizdomas (pie šitā man vēl jāpiedomā - šitais tik tā, uzmetums), ka mūsdienu sabiedrībā notiek kautkas līdzīgs. Cēlonis varētu būt informācijas pārbagātība.
Agrāk visi "mīcījās pa savu miestiņu", informācija tika nodota nepastarpināti un tās bija maz - tobiš pieredze visiem bija vairāk vai mazāk līdzīga. Tāpēc bija vieglāk izprast otru cilvēku. Bija arī nepieciešamība komunicēt - viens nevarēja izdzīvot. Kautvai pārtiku sagādāt varēja tikai barā.
Tagad informācijas ir tik loti daudz un dažāda. Katru dienu mums katram tiek pumpēts iekšā pa augstspiediena magistrālēm un katram kautkas cits. Arī komunikacijas veidi ir mainījušies un kļuvuši bezpersoniski (nu kautvai šī te SC - vai satiekot reālajā dzīvē kādu no savas frendlistes, jūs runātu tik pat atklāti, kā šeit? Moš vispār nerunātu). Cilvēki atsvešinās viens no otra. Un tāpēc ilgstošas attiecības kļūst retums, jo pieredze tiek gūta ļoti strauji un līdz ar to arī cilvēki mainās strauji. Nu piem. tu satiec kādu, ar kuru ir pa ceļam, bet pēc kādiem 3 gadiem jūsu virzieni jau ir tik ļoti mainījušies.
Bet kautkad jau apnīk mētāties un meklēt. Tad nu arī paliek kopā dēļ ērtuma, dēļ pieraduma, dēļ slinkuma vai gļēvuma kautko mainīt
Nu kautkā tā

Ko tu par to domā?

http://www.draugiem.lv/hot/index.php?rid=18732

http://www.kavkazcenter.com/russ/content/2008/08/10/60073.shtml

kautkāds piektdienas noskaņojums
ne jau tas, kad gribās iet dzīvē
bet gan tas, kad darbs ir beidzies un tu ar izplūkātiem spārniem un bez spēka esi spiests vilkties caur peļķēm, kaut zini, ka proti arī lidot

tā vienmēr, kad kāds lielāks darbiņš pabeigts/cīņa izcīnīta
un cits nekas vēl nav padomā - nav vairs ar ko cīnīties, tad viss kļūst vienaldzīgs

secinājums:
mērķis/ienaidnieks ir tas, kas uztur cilvēku pie dzīvības


tā runāja peleecis

Un katrs savā stūrī ierāvies
kaut visi vienu gaisu elpojam

jau gandrīz pusdienlaiks, a es vēl neesmu darbā - dzeru ottro kafiju un nositu laiku cibā

aiziešu uz darbu, šefs (tobiš - es) mani droši vien atlaidīs
vai vismaz izteiks publisku rājienu un piegriezīs algu

Un pareizi darīs
es, viņa vietā, šitādus vispār darbā neņemtu

Apstājies! Atver acis!

lai saprastu, ko nozīmē "izvēlēties", ir jāiemācās "atteikties"

lai varētu "atteikties", vispirms ir "jāpieņem/jāatdzīst"

un vienīgā reālā brīvības izpausme ir "izvēles brīvība"