Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

aizdomājos par egoismu
nē, neviens mani nenosauca par egoistu
tā pat vien aizdomājos
par šito jau esmu domājis ļoti daudz - galvenokārt, tajās reizēs, kad jāizškiras, ar kuru sadarboties, kad jāparedz, ko varēšu sagaidīt no tā otra, kuram var uzticēties

manuprāt, pilnīgi visi, katrs un jebkurš ir egoists
neviens cilvēks neko nedara priekš otra
neko nedod otram, domājot tikai par tā otra labsajūtu
tā tikai reizēm sakrīt, ka tevis darītais/dotais/dāvinātais/teiktais to otru iepriecina, vai nes viņam kādu labumu

kad tu kādam kautko uzdāvini - piem. ziemassvētkos, vai nosūti ziedus meitenei uz darbu
pašā dziļākajā būtībā tas tiek darīts, lai pats dāvinātājs justos labi
jo prieks dāvanas saņēmēja acīs liek TEV justies labi un tieši tas tevi motivē dāvināt

kad tu palīdzi veccinai šķērsot ielu, vai iemet kādu monētu ubaga pastieptaja rokā,
tu to dari tāpēc, ka tev ir ieaudzināts, ka tas ir ļoti labs darbs un tas TEV ļauj justies labākam

ja tu uzupurējies kāda labā, tu to dari, lai TEV pēc tam nebūtu jācīnas ar savu sirdsapziņu


Tā runāja Peleecis
Āmen


PS. starpcitu, kad man saka "paldies", es ļoti bieži jūtos neērti

Un ko par to visu domā Tu?

Naidīgs svešinieks
Raugās cieši man acīs.
Sasist to spoguli!

Nu labi, labi
Ir plāns. Tas ir acīm redzams
tikai traki sāpēs
arī nedaudz iedragās manu nelokāmo egoistisko pašcienu
un sāpēs vēl kādam

Vot kā

Bet savādāk laikam vairāk nevaru
smoku

Pirms kāda laika iepazinos ar pavisam parastu cilvēku.
Un šis cilvēks ņem un, tā starp citu, uzdod man pavisam vienkāršu jautājumu: "Nu labi bruņiniek, pastāsti, kas tu tāds esi un kā šeit nokļuvi?"
Man pašam par lielu pārsteigumu (vai arī varbūt tomēr nemaz ne tik lielu), izrādījās, ka esmu jau pietiekoši degradējies, lai nespētu atbildēt uz tik vienkāršu un nevainigu jautājumu.
Zinu, kas biju. Zinu, kas taisījos būt.
A kas esmu - nav ne jausmas.
Karoce, iespējams manis nemaz nav.
Vot tas jau ir nopietni.
Nemaz nav jautri.


Man vecajam kājminamajam kompim (lai viņam viegli atkritumu kalni pa virsu) visu laiku piemetās kautkādi gļuhi no liekām un nevajadzīgām apšaubāmas izcelsmes programmiņām, kuras es pats tur salādēju, un ar kurām īstenībā nemaz nemācēju tā īsti darboties. "Viena tante teica" un man savajagās, nedomājot, ko ar to darīšu un nafig vispār vajag.
Un tad vienmēr palīdzēja {uninstal} un magiskā {system restore} funkcija. Nu tu jau zini -atgriežamies tajā laikā, kad viss vēl bija relatīvi kārtībā, pie tam nezaudējot iegūto info.

Enter ir nospiests, tikai process laikam būs traki ilgs
Lai to paātrinātu, plāns ir tāds:

Nē, plāna nav.

Plāns ir tāds: jāizstrādā plāns

nē
īstenībā, tāds plāns bija pirms mēneša
Joprojām, plāns ir tāds: jāizstrādā plāns


F°°°! Ko es te d°°šu
Es neko nepīpēju, nelietoju, neostu, utt,
a ņirga nāk ne par ko
sēžu te un smejos
Laikam jau par sevi

šitais nemaz nav jautri

Vakar riktīgi laimējās noķert vēju krūtīs - nu, tā sajūta, ka esi sarijies hēliju vai arī gravitācija ir mazliet pieklususi.
Man parasti tas ir uz ilgu laiku. Bet ja vēš ir krūtīs, tad šamējs svilpo arī ausīs, acīs, tur kur vajadzētu būt smadzenēm, un visur citur. Tā ka vakar nesanāca pastrādāt. Un saskaņā ar darbu nezūdamības likumu, šodien nācās strebt visu, ko vakar neizdarīju. Tagad viss ir piegriezies. Pat visi mani dēmoniņi pieklusuši - nav ar ko pakonfliktēt sevī.
Un ja nav konflikta, tad, kā zināms, nav arī progresa. Jo ir pohujisms.
Un ja nav tieksmes pēc progresa, tad visi kārtīgi paraugpilsoņi noliek pie malas literatūru un pievēršas visu varenajam pakešu, veļaspulveru, un citu pilnvērtīgai garīgajai eksistencei nepieciešamu pricendāļu guru - zilajam tv draugam.
Un tā arī es šodien darīšu.

Murgoju, par sireāla izskata būtnēm, kas ar savu griezīgo balsi un šķērrocca cienīgām ekstremitātēm plosa manas ausis.
Atvēru acis, bet nepamodos -
Kaijaki aiz loga ķērc.

Mani jau labu laiku nomoka viens uzmācīgs jautājums un nav neviena zinoša, kam pajautāt:
Kāpēc angļu valodā rītausma ir "dawn" - kas izrunājas tā pat kā "uz leju"?
Vai tiešām viņiem nozīmīgāks liekas nevis tas, ka aust gaisma, bet gan tas, ka krīt ēnas?

Ak nabaga viņi..

Divas acis,
Kas atveras pasaulei,
Atveras sirdī.
/Odzaki Hosai/

Starp rieta sauli
Un mēnesi, kas tikko lec -
Sarkanās spāres.
/Nikjū/

Nu bāc! kur es tāds gadījos?

Pelēcis ierosina sasaukt valdes sapulci!
Apspriežamā tēma: lemt par Pelēca atbrīvošanu no ieņemamā amata.
Iemesls: rupja un bezkaunīga valdošās sabiedrības vērtību (tobiš -materiālo vērtību) ignorēšana un necienīšana, kā rezultātā ir iestājusies pilnīga un nepārvarama nespēja koncentrēties mērķtiecīgai uzņēmuma piedāvāto pakalpojumu virzīšanai tirgū, kas savukārt visu pasākumu draud novest ļoti ļoti ļoti tumšā un dziļā p****ā.


PS. vai kāds, Lūdzu, nevarētu mani atlaist?
somebody?
anybody?

Šajā ilūziju un relativitātes pasaulē, tomēr ir arī dažas īstas, patiesas un pastāvīgas lietas/parādības.
Divas no tām esmu atradis.

Viena no tām ir Okeāns.
Tam piemīt pirmatnējs, pat pārdabisks, spēks, ar ko neviens un nekas nespēj līdzināties. Spēks, kas spēj salauzt gan fiziski, gan veidot garīgi.
Tas ir tik mainīgs un vienlaicīgi pastāvīgs. Tas pastāv jau miljardiem gadu un visu šo laiku nekad neatkārtojas.
Ar Okeānu man vienmēr būs īpašas attiecibas

Otra ir bērna acis - mirdzošas patiesā un neviltotā priekā

Nojaušu, ka jābūt vēl arī kādai trešajai lietai/parādībai, pēc kuras būtu vērts tiekties

"[Organizm(-: ]
- Un ko mēs tagad darīsim?
[Monstradamus ]
- Kā - ko? Turpināsim diskursu.
[Nutscracker ]
- Bez šaubām . Tikai kādā dimensijā?
[Monstradamus ]
- Dimensija mums, Riekstkodi, viena. Blenzt tālāk šajā ekrānā, kā Pavlova kuce blenž Tarkovska spogulī."



Nu vis. Jājiet gulēt. Savādāk rīt atkal nāksies kolēgei iegalvot, ka īstenībā nevis es aizgulējos, bet viņa pārāk vēlu man pazvanīja un pamodināja.

[cenzēts] !
Tikko caiņiks saplīsa. - Tas kur ūdeni vāra, ne mans.
Šamējs atsakās darboties (ja vien neiesprauž kontaktu rozetē).

Moš arī caiņikam pāries, ja pagulēšu?

Jau otro dienu pēc kārtas aizgulējos, jo, ne modinātājpulkstenis, ne telefona modinātājs, vienkārši nenozvanīja...
Nav jau pirmā reize. Bet parasti tas neatkārtojas vairākas dienas pēc kārtas. Un nekad pirmdienās.

droši vien jāpērk jauns modinātājs

A reizēm tā draņķa tehnika sāk normāli strādāt, ja es kārtīgi izguļos
Moš jāpamēgina

Stindzinoši auksts, pirmatnēji skaidrs avots vijās caur šķēršļiem, maigi glāstot asos akmeņus

Ne visi māk vienkārši klausīties.
Es māku. Jā gan.
Un tāpēc viņi pie manis nāk
un tāpēc pēc manis tiecās
un tāpec mani mīl.

Ja vien viņi zinātu kas es par putnu.. Ha
Ja zinātu, kāpēc man tik labi padodas uzklausīt
Kāpēc es ļauju nopuņķot savu kreklu

Man tacu ir pilnīgi vienalga, kādu ceļu viņi iet.
Vienalga, pēc mirkļa man tālāk būs jāiet vienam.
Viņi ir tikai tādi zibšņi, īslaicīgi uzplaiksnījumi manā šībrīža redzes laukā.
Daži pavisam blāvi, no dažiem žilbst acis un elpa aizraujas,
Tacu pa ceļam nav ne ar vienu.
Un tāpēc es klausos un nepārtraucu
Māju ar galvu, kopīgi nopūšos un uzmundrinu.
Un necenšos mācīt vai sludināt.

Un tad viņiem kļūst vieglāk un viņi ir laimīgi.
Un, protams, uzreiz aizmirst par mani un liek mani mierā.
Un tad iestājas miers un nu arī man kļūst viegli.
Varu atgriezties

Paskaties apkārt!
Visapkārt nav cilvēki
- Tā ir vide, kurā tu vari aizmirst, vari atslēgties, vari būt tu pati. Tas ir tukšums, kur nekas netraucē sajūtām un emocijām.
Nav robežu, nav, normu, nav aizspriedumu. Vis notiek pa īstam.
Dari to, ko tu jūti, Nedomā!
Esi brīva
Esi dzīva

Kad austošā gaisma tevi apžilbinās, tas vis pazudīs
un tu atkal iegrimsi pelēkajā viendabīgajā masā

Labvakar visiem!

Kādu brīdi jau lasu, kas te notiek, un, kā man šķiet, diezgan daudzi, šeit rakstot, savas ikdienā neatņemamās maskas ir atstājuši skapī.


Nolēmu pievienoties.
Vieglas terapijas nolūkos:)
Nav jau tik traki, bet reizēm tomēr noderētu gan...


Cerot uz viesmīlību,
Es



PS.
atvainojos par muļķīgu jautājumu (kamēr jauniņais tikmēr jau var - pēc tam skanēs vēl muļķīgāk:) )
Vai šeit ir kāda iespēja saglabāt (tipa "feiforitos") interesējošos blogus - lai nav katru reizi traki jāmeklē?