Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

Biju aizbraucis uz laukiem pie radiniekiem
bija tāds kā gimenes tusiņš

ne jau tāds - mamma, teetis,maasas, braalli utt,
bet tāds riktiigs - kuraa var sastapt pilniigi nepaziistamus un nekad neredzeetus cilveekus, kuri itkā esot tavi radinieki - kautkaadi septiitaas ķeeves sestie kumeļi.
manai gimenei/klanam/dzimtai - sauc ka gribi - ir taadas man nesaprotamas tradiicjas savaakties visiem kopaa vismaz reizi gadā.
šo tradīciju pie dzīvības uztur vecākie cilvēki - vecvecvec...vectēvi un vecvecvec...vecāsmātes. kad viņi aizies, droši vien visi izklīdīs, jo jaunajiem jau interesē tikai viņi paši...

nav jau spiesta lieta piedalīties šitajos tusiņos, bet es reizēm tomēr aizbraucu, jo man loti patīk tā sajūta, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki (kuri, ja var ticēt tiem no tā bara, kurus pazīstu, ir mani radinieki) nāk klāt un runājas tā, itkā mēs būtu nešķirami sirdsdraugi. Un ir sajūta, ka viņiem patiešām ir interesanti un labi ar mani. Un viņi mani pazīst un atceras. Es gan katru gadu redzu daudz neredzētas sejas.
(zinu jau zinu - esmu riebīgs un nožēlojams vienpatis patmīlis utt. utjp.)

izrādās,
starp maniem radiniekiem ir gan pavisam vienkārši un sirsnīgi lauku cilvēki,
gan tādi, kas izcīnijuši smagas kaujas abos pasaules karos un viņi vienmēr visu un visus redz optimistiskās un saulainās krāsās
gan mākslinieki un skolotāji,
gan arī tādi, kas visu vakaru pavada ar uberkrutu megalielu mobilo pie auss aktīvi žestikulējot ar kūpošu cigareti otrā rokā un nedod dievs tu viņu uzdrošināsies pārtraukt ar savu necilo klātbūni.

uz turieni aizbraucu krietni pirms tā tusiņa un aizbraucu krietni pēc
sanāca no alus dzeršanas un ezerā dzesēšanās brīvs laiciņš, kad pielikt roku kārtīgiem lauku darbiem.
Ilgam laikam gan manis nepietika - savā pašreizējā darbā divu gadu laikā esmu kļuvis par diezgan tādu pilsētas "hļupiku". Rokas līdz asinīm noberstas bija jau pirmās stundas laikā, un vēl pēc dažām stundām arī muguru iztaisnot vairs kārtīgi nevarēju.
Sen nebiju tik labi atpūties

tagad, jūtot katru sava ķermeņa muskulīti un dzīslu,
un no sāpēm saviebjoties ik reiz, kad ar savu līdz asinīm nodrāzto un sakaltušo plaukstu aptveru ledusauksto norasojušo aluspudeli,
jūtos pat ļoti dzīvs, skaidrs un gatavs nogāzt to kalnu, kurš man stāv ceļā jau labu laiciņu.

Rīt atkal pirmdiena
un tad vēlviena
un vēlviena
...