(no subject)
Feb. 1st, 2023 | 10:34 am
Izvairīšanās stratēģijas nelīdz: doma par mūžīgu nolemtību ieņēmusi arī savu strikto vietu Jēzus mācībā, apustuļu vēstulēs, Jāņa apokalipsē. Dogmai par elles pastāvēšanu un par tās soda mūžīgumu ir stiprs pamats.
Origens, sistematizējot kristietību, pirmais izteicās, ka no Dieva loģikas skatpunkta uz vēsturi beigu beigās jānāk visu ciešanu un sodu atcelšanai un visa samierināšanai ar visu. Viņš gan par to runā hipotētiski un ļoti spēcīgi akcentē neoplatonisma domu, ka ļaunums patiesībā ir nīcīgs un tikai Dievs ir īstenība. Taču vēlāk viņš laikam gan daudz dziļāk izjutis ļaunuma baiso realitāti, kas liek ciest pat Dievam un To pat nogalina. Viņš gan neatceļ pavisam cerību, ka tieši Dieva ciešanās ļaunums sapinas, pārtop un zaudē savu spēku. Daudzi viņam seko šajā cerībā patristikas laikmetā: Nisas Gregors, Didims, Tarsas Diodors, Mopsuestijas Teodors, Evagrijs, kādu brīdi arī Hieronīms. Baznīcas tradīcija tomēr gājusi citu ceļu: atzīstot, ka beidzamā visa samierināšana ar visu izriet no sistēmas, tā tomēr uzsvēra, ka tā tas nav, ja seko bībliskajām liecībām. Tiesa, Origena mantojums nav galīgi zudis un atkal un atkal šajā sakarā pieminēts un pārdomāts.
Kā tad ir? Vispirms jāņem vērā Radītāja absolūtā cieņa pret cilvēka brīvo gribu. Mīlestība tiek cilvēkam dāvāta un pārveido viņa nepilnību. Atsaukties uz tās aizinājumu cilvēks var un Mīlestība viņu arī uzsvērti aicina pie sevis. Taču brīvība atteikties no šī „jā” Mīlestībai paliek. Jēzus akceptē brīvību tā, ka pat ellei nolemtajam to atstāj viņa lēmumā izšķiroties par elli.
Dievs, kas ir Mīlestība, cieš un mirst – ļaunums viņam nav kaut kas neīstens un sekundārs. Viņš nepārvar ļaunumu prāta dialektikā, kas māk pārvērst katru negativitāti par pozitivitāti. Dievs pats ienāk grēcinieka brīvībā kļūdams par cilvēku un to pārveido savā bezierunu bezgalīgajā mīlestībā. Jēzus pēc ciešanu pilnās nakts nokāpj ellē. Ticīgais izcieš sāpes un nokāpj ellē līdz ar Kristu.
Origens, sistematizējot kristietību, pirmais izteicās, ka no Dieva loģikas skatpunkta uz vēsturi beigu beigās jānāk visu ciešanu un sodu atcelšanai un visa samierināšanai ar visu. Viņš gan par to runā hipotētiski un ļoti spēcīgi akcentē neoplatonisma domu, ka ļaunums patiesībā ir nīcīgs un tikai Dievs ir īstenība. Taču vēlāk viņš laikam gan daudz dziļāk izjutis ļaunuma baiso realitāti, kas liek ciest pat Dievam un To pat nogalina. Viņš gan neatceļ pavisam cerību, ka tieši Dieva ciešanās ļaunums sapinas, pārtop un zaudē savu spēku. Daudzi viņam seko šajā cerībā patristikas laikmetā: Nisas Gregors, Didims, Tarsas Diodors, Mopsuestijas Teodors, Evagrijs, kādu brīdi arī Hieronīms. Baznīcas tradīcija tomēr gājusi citu ceļu: atzīstot, ka beidzamā visa samierināšana ar visu izriet no sistēmas, tā tomēr uzsvēra, ka tā tas nav, ja seko bībliskajām liecībām. Tiesa, Origena mantojums nav galīgi zudis un atkal un atkal šajā sakarā pieminēts un pārdomāts.
Kā tad ir? Vispirms jāņem vērā Radītāja absolūtā cieņa pret cilvēka brīvo gribu. Mīlestība tiek cilvēkam dāvāta un pārveido viņa nepilnību. Atsaukties uz tās aizinājumu cilvēks var un Mīlestība viņu arī uzsvērti aicina pie sevis. Taču brīvība atteikties no šī „jā” Mīlestībai paliek. Jēzus akceptē brīvību tā, ka pat ellei nolemtajam to atstāj viņa lēmumā izšķiroties par elli.
Dievs, kas ir Mīlestība, cieš un mirst – ļaunums viņam nav kaut kas neīstens un sekundārs. Viņš nepārvar ļaunumu prāta dialektikā, kas māk pārvērst katru negativitāti par pozitivitāti. Dievs pats ienāk grēcinieka brīvībā kļūdams par cilvēku un to pārveido savā bezierunu bezgalīgajā mīlestībā. Jēzus pēc ciešanu pilnās nakts nokāpj ellē. Ticīgais izcieš sāpes un nokāpj ellē līdz ar Kristu.
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Feb. 1st, 2023 | 10:48 am
Augsti godātais profesor, Junga kungs,
atbildot uz Jūsu 8. decembra vēstuli, es ar prieku rakstiski vēlreiz gribētu apliecināt, ka es ļoti apsveicu tāda institūta dibināšanu, kas tālāk koptu un atbalstītu Jūsu inaugurēto pētniecisko virzienu, un paziņoju, ka piekrītu sava vārda ierakstīšanai šī institūta dibinātāju sarakstā.
Man šķiet, ka Jūsu pētījumu saskare ar alķīmiju ir nopietns simptoms tam, ka tie virzās uz psiholoģijas un dabaszinātniskās materiālo lietu pasaules pieredzes ciešāku saplūšanu. Laikam gan runa ir par garāku ceļu, kura pašā sākumā mēs vēl esam un kurš īpaši saistīts ar turpināmo telpas un laika jēdzienu relativizējošu kritiku.
Telpa un laiks kopš Ņūtona iecelti par Dieva labo roku (pikantā kārtā tie nonākuši vietā, no kuras Ņūtons padzinis Dieva Dēlu) un ir bijusi nepieciešama ārkārtīgi liela garīga piepūle, lai telpu un laiku atkal nogrūstu no šī Olimpa. Roku rokā ar šo kritiku šķiet darbojamies kritika, kas vērsta pret klasiskās dabaszinātnes pamatideju, ka šī zinātne apraksta pavisam objektīvas lietu attiecības, kam principiāli vispār nav saistības ar pašu pētnieku (fenomenu objektivizēšana neatkarīgi no veida, kādā tie tiek novēroti).
Modernā mikrofizika atkal atzīst novērotāju kā viņa radītā mikrokosmosa mazo kungu, kas apveltīts (vismaz daļēji) ar brīvu izvēli un principiāli nekontrolējami iedarbojas uz novēroto. Ja šie fenomeni atkarīgi no tā, kā (kādā eksperimenta kārtībā) tie tiek novēroti, vai tādā gadījumā ir arī fenomeni (extra corpus), kas atkarīgi no tā, kas tos novēro (atkarībā no novērotāja psihes kondīcijas)?
Un ja dabaszinātne kopš Ņūtona dzenas pēc determinisma idejas īstenojuma un tomēr nonākusi pie dabas likumu „Varbūt” statistiskuma – vai tad nebūtu vietā atcerēties par savdabībām, kurās galu galā jāatsakās no nošķīruma „fizisks” un „psihisks” (tāpat kā šodien lieks jau ir nošķīrums „fizikāls” un „ķīmisks”)?
Ļoti priecājos, ka atkal varēju ar Jums runāt, it īpaši tāpēc, ka esmu pievērsies arhetipisku priekšstatu (Jūs agrāk teicāt: „priekšstatīšanas instinkti”) lomai dabaszinātnisku jēdzienu veidošanā. Labākais veids te nonākt vismaz pie kādas skaidrības, ir: pieteikt lekciju vai priekšlasījumu par šādu tematu un es ceru, ka labs sākums būtu viens vai divi priekšlasījumi par Kepleru (kā piemēru) Psiholoģiskajā Klubā.
Lai man izdodas parādīt publikai maģiski alķīmiskā domāšanas veida un (17. gadsimtā jaunā) dabaszinātniskā domāšanas veida (kas, plašāk skatoties, piesaka sevi neapzinātā līmenī visā moderna!) saduri!
Vēlreiz pateicos un sūtu sirsnīgus sveicienus
Jums padevīgais
V. Pauli
atbildot uz Jūsu 8. decembra vēstuli, es ar prieku rakstiski vēlreiz gribētu apliecināt, ka es ļoti apsveicu tāda institūta dibināšanu, kas tālāk koptu un atbalstītu Jūsu inaugurēto pētniecisko virzienu, un paziņoju, ka piekrītu sava vārda ierakstīšanai šī institūta dibinātāju sarakstā.
Man šķiet, ka Jūsu pētījumu saskare ar alķīmiju ir nopietns simptoms tam, ka tie virzās uz psiholoģijas un dabaszinātniskās materiālo lietu pasaules pieredzes ciešāku saplūšanu. Laikam gan runa ir par garāku ceļu, kura pašā sākumā mēs vēl esam un kurš īpaši saistīts ar turpināmo telpas un laika jēdzienu relativizējošu kritiku.
Telpa un laiks kopš Ņūtona iecelti par Dieva labo roku (pikantā kārtā tie nonākuši vietā, no kuras Ņūtons padzinis Dieva Dēlu) un ir bijusi nepieciešama ārkārtīgi liela garīga piepūle, lai telpu un laiku atkal nogrūstu no šī Olimpa. Roku rokā ar šo kritiku šķiet darbojamies kritika, kas vērsta pret klasiskās dabaszinātnes pamatideju, ka šī zinātne apraksta pavisam objektīvas lietu attiecības, kam principiāli vispār nav saistības ar pašu pētnieku (fenomenu objektivizēšana neatkarīgi no veida, kādā tie tiek novēroti).
Modernā mikrofizika atkal atzīst novērotāju kā viņa radītā mikrokosmosa mazo kungu, kas apveltīts (vismaz daļēji) ar brīvu izvēli un principiāli nekontrolējami iedarbojas uz novēroto. Ja šie fenomeni atkarīgi no tā, kā (kādā eksperimenta kārtībā) tie tiek novēroti, vai tādā gadījumā ir arī fenomeni (extra corpus), kas atkarīgi no tā, kas tos novēro (atkarībā no novērotāja psihes kondīcijas)?
Un ja dabaszinātne kopš Ņūtona dzenas pēc determinisma idejas īstenojuma un tomēr nonākusi pie dabas likumu „Varbūt” statistiskuma – vai tad nebūtu vietā atcerēties par savdabībām, kurās galu galā jāatsakās no nošķīruma „fizisks” un „psihisks” (tāpat kā šodien lieks jau ir nošķīrums „fizikāls” un „ķīmisks”)?
Ļoti priecājos, ka atkal varēju ar Jums runāt, it īpaši tāpēc, ka esmu pievērsies arhetipisku priekšstatu (Jūs agrāk teicāt: „priekšstatīšanas instinkti”) lomai dabaszinātnisku jēdzienu veidošanā. Labākais veids te nonākt vismaz pie kādas skaidrības, ir: pieteikt lekciju vai priekšlasījumu par šādu tematu un es ceru, ka labs sākums būtu viens vai divi priekšlasījumi par Kepleru (kā piemēru) Psiholoģiskajā Klubā.
Lai man izdodas parādīt publikai maģiski alķīmiskā domāšanas veida un (17. gadsimtā jaunā) dabaszinātniskā domāšanas veida (kas, plašāk skatoties, piesaka sevi neapzinātā līmenī visā moderna!) saduri!
Vēlreiz pateicos un sūtu sirsnīgus sveicienus
Jums padevīgais
V. Pauli