(no subject)
« previous entry | next entry »
Feb. 1st, 2023 | 10:48 am
Augsti godātais profesor, Junga kungs,
atbildot uz Jūsu 8. decembra vēstuli, es ar prieku rakstiski vēlreiz gribētu apliecināt, ka es ļoti apsveicu tāda institūta dibināšanu, kas tālāk koptu un atbalstītu Jūsu inaugurēto pētniecisko virzienu, un paziņoju, ka piekrītu sava vārda ierakstīšanai šī institūta dibinātāju sarakstā.
Man šķiet, ka Jūsu pētījumu saskare ar alķīmiju ir nopietns simptoms tam, ka tie virzās uz psiholoģijas un dabaszinātniskās materiālo lietu pasaules pieredzes ciešāku saplūšanu. Laikam gan runa ir par garāku ceļu, kura pašā sākumā mēs vēl esam un kurš īpaši saistīts ar turpināmo telpas un laika jēdzienu relativizējošu kritiku.
Telpa un laiks kopš Ņūtona iecelti par Dieva labo roku (pikantā kārtā tie nonākuši vietā, no kuras Ņūtons padzinis Dieva Dēlu) un ir bijusi nepieciešama ārkārtīgi liela garīga piepūle, lai telpu un laiku atkal nogrūstu no šī Olimpa. Roku rokā ar šo kritiku šķiet darbojamies kritika, kas vērsta pret klasiskās dabaszinātnes pamatideju, ka šī zinātne apraksta pavisam objektīvas lietu attiecības, kam principiāli vispār nav saistības ar pašu pētnieku (fenomenu objektivizēšana neatkarīgi no veida, kādā tie tiek novēroti).
Modernā mikrofizika atkal atzīst novērotāju kā viņa radītā mikrokosmosa mazo kungu, kas apveltīts (vismaz daļēji) ar brīvu izvēli un principiāli nekontrolējami iedarbojas uz novēroto. Ja šie fenomeni atkarīgi no tā, kā (kādā eksperimenta kārtībā) tie tiek novēroti, vai tādā gadījumā ir arī fenomeni (extra corpus), kas atkarīgi no tā, kas tos novēro (atkarībā no novērotāja psihes kondīcijas)?
Un ja dabaszinātne kopš Ņūtona dzenas pēc determinisma idejas īstenojuma un tomēr nonākusi pie dabas likumu „Varbūt” statistiskuma – vai tad nebūtu vietā atcerēties par savdabībām, kurās galu galā jāatsakās no nošķīruma „fizisks” un „psihisks” (tāpat kā šodien lieks jau ir nošķīrums „fizikāls” un „ķīmisks”)?
Ļoti priecājos, ka atkal varēju ar Jums runāt, it īpaši tāpēc, ka esmu pievērsies arhetipisku priekšstatu (Jūs agrāk teicāt: „priekšstatīšanas instinkti”) lomai dabaszinātnisku jēdzienu veidošanā. Labākais veids te nonākt vismaz pie kādas skaidrības, ir: pieteikt lekciju vai priekšlasījumu par šādu tematu un es ceru, ka labs sākums būtu viens vai divi priekšlasījumi par Kepleru (kā piemēru) Psiholoģiskajā Klubā.
Lai man izdodas parādīt publikai maģiski alķīmiskā domāšanas veida un (17. gadsimtā jaunā) dabaszinātniskā domāšanas veida (kas, plašāk skatoties, piesaka sevi neapzinātā līmenī visā moderna!) saduri!
Vēlreiz pateicos un sūtu sirsnīgus sveicienus
Jums padevīgais
V. Pauli
atbildot uz Jūsu 8. decembra vēstuli, es ar prieku rakstiski vēlreiz gribētu apliecināt, ka es ļoti apsveicu tāda institūta dibināšanu, kas tālāk koptu un atbalstītu Jūsu inaugurēto pētniecisko virzienu, un paziņoju, ka piekrītu sava vārda ierakstīšanai šī institūta dibinātāju sarakstā.
Man šķiet, ka Jūsu pētījumu saskare ar alķīmiju ir nopietns simptoms tam, ka tie virzās uz psiholoģijas un dabaszinātniskās materiālo lietu pasaules pieredzes ciešāku saplūšanu. Laikam gan runa ir par garāku ceļu, kura pašā sākumā mēs vēl esam un kurš īpaši saistīts ar turpināmo telpas un laika jēdzienu relativizējošu kritiku.
Telpa un laiks kopš Ņūtona iecelti par Dieva labo roku (pikantā kārtā tie nonākuši vietā, no kuras Ņūtons padzinis Dieva Dēlu) un ir bijusi nepieciešama ārkārtīgi liela garīga piepūle, lai telpu un laiku atkal nogrūstu no šī Olimpa. Roku rokā ar šo kritiku šķiet darbojamies kritika, kas vērsta pret klasiskās dabaszinātnes pamatideju, ka šī zinātne apraksta pavisam objektīvas lietu attiecības, kam principiāli vispār nav saistības ar pašu pētnieku (fenomenu objektivizēšana neatkarīgi no veida, kādā tie tiek novēroti).
Modernā mikrofizika atkal atzīst novērotāju kā viņa radītā mikrokosmosa mazo kungu, kas apveltīts (vismaz daļēji) ar brīvu izvēli un principiāli nekontrolējami iedarbojas uz novēroto. Ja šie fenomeni atkarīgi no tā, kā (kādā eksperimenta kārtībā) tie tiek novēroti, vai tādā gadījumā ir arī fenomeni (extra corpus), kas atkarīgi no tā, kas tos novēro (atkarībā no novērotāja psihes kondīcijas)?
Un ja dabaszinātne kopš Ņūtona dzenas pēc determinisma idejas īstenojuma un tomēr nonākusi pie dabas likumu „Varbūt” statistiskuma – vai tad nebūtu vietā atcerēties par savdabībām, kurās galu galā jāatsakās no nošķīruma „fizisks” un „psihisks” (tāpat kā šodien lieks jau ir nošķīrums „fizikāls” un „ķīmisks”)?
Ļoti priecājos, ka atkal varēju ar Jums runāt, it īpaši tāpēc, ka esmu pievērsies arhetipisku priekšstatu (Jūs agrāk teicāt: „priekšstatīšanas instinkti”) lomai dabaszinātnisku jēdzienu veidošanā. Labākais veids te nonākt vismaz pie kādas skaidrības, ir: pieteikt lekciju vai priekšlasījumu par šādu tematu un es ceru, ka labs sākums būtu viens vai divi priekšlasījumi par Kepleru (kā piemēru) Psiholoģiskajā Klubā.
Lai man izdodas parādīt publikai maģiski alķīmiskā domāšanas veida un (17. gadsimtā jaunā) dabaszinātniskā domāšanas veida (kas, plašāk skatoties, piesaka sevi neapzinātā līmenī visā moderna!) saduri!
Vēlreiz pateicos un sūtu sirsnīgus sveicienus
Jums padevīgais
V. Pauli