f1 -

Izvairīšanās stratēģijas nelīdz: doma par mūžīgu nolemtību ieņēmusi arī savu strikto vietu Jēzus mācībā, apustuļu vēstulēs, Jāņa apokalipsē. Dogmai par elles pastāvēšanu un par tās soda mūžīgumu ir stiprs pamats.

Origens, sistematizējot kristietību, pirmais izteicās, ka no Dieva loģikas skatpunkta uz vēsturi beigu beigās jānāk visu ciešanu un sodu atcelšanai un visa samierināšanai ar visu. Viņš gan par to runā hipotētiski un ļoti spēcīgi akcentē neoplatonisma domu, ka ļaunums patiesībā ir nīcīgs un tikai Dievs ir īstenība. Taču vēlāk viņš laikam gan daudz dziļāk izjutis ļaunuma baiso realitāti, kas liek ciest pat Dievam un To pat nogalina. Viņš gan neatceļ pavisam cerību, ka tieši Dieva ciešanās ļaunums sapinas, pārtop un zaudē savu spēku. Daudzi viņam seko šajā cerībā patristikas laikmetā: Nisas Gregors, Didims, Tarsas Diodors, Mopsuestijas Teodors, Evagrijs, kādu brīdi arī Hieronīms. Baznīcas tradīcija tomēr gājusi citu ceļu: atzīstot, ka beidzamā visa samierināšana ar visu izriet no sistēmas, tā tomēr uzsvēra, ka tā tas nav, ja seko bībliskajām liecībām. Tiesa, Origena mantojums nav galīgi zudis un atkal un atkal šajā sakarā pieminēts un pārdomāts.

Kā tad ir? Vispirms jāņem vērā Radītāja absolūtā cieņa pret cilvēka brīvo gribu. Mīlestība tiek cilvēkam dāvāta un pārveido viņa nepilnību. Atsaukties uz tās aizinājumu cilvēks var un Mīlestība viņu arī uzsvērti aicina pie sevis. Taču brīvība atteikties no šī „jā” Mīlestībai paliek. Jēzus akceptē brīvību tā, ka pat ellei nolemtajam to atstāj viņa lēmumā izšķiroties par elli.

Dievs, kas ir Mīlestība, cieš un mirst – ļaunums viņam nav kaut kas neīstens un sekundārs. Viņš nepārvar ļaunumu prāta dialektikā, kas māk pārvērst katru negativitāti par pozitivitāti. Dievs pats ienāk grēcinieka brīvībā kļūdams par cilvēku un to pārveido savā bezierunu bezgalīgajā mīlestībā. Jēzus pēc ciešanu pilnās nakts nokāpj ellē. Ticīgais izcieš sāpes un nokāpj ellē līdz ar Kristu.