|
|
|
Novembris 21., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 18:23 - .piezīmes uz pirmspēdējā vāka.
Uz Rīgu. Uz mājām. Aiz loga viss balts, autobuss kratās bet tikai ik pa laikam, un tad grūti parakstīt.
Mājām ceļa malā balti jumti, dažos logos vai tikai vienā deg gaisma, un
tāda savdabīga Ziemassvētku sajūta iekšā. Manī. Pulkstenis rāda 16.48,
skan radio Skonto, dziesmu
neatpazīstu; no manis pa labi sēž vecs onkulītis, uz sirmās galvas
uzlicis melnu ādas žokejcepuri, ik pa laikam sakārto brilles un
iesmejas, tad pagriežas pret savu dzīvesbiedri, kuras profils ir
visnotaļ draudīgs, un nolasa viņai kādu anekdoti. No Sestdienas laikam.
Ā, nujā, ir taču sestdiena.
Aizmugurē arī sēž tāds pavecāks pāris. Dažreiz dzirdu frāzes no viņu sarunas:
-...un tad viņa man iedeva tādu foršu noskaņojumu...
-...par visiem izkodām to konjaku...
-...un tad viņš sāk uz mani tā nopietni skatīties...
-...baigais vecis vispār, nodzert viņu nevar...
Ārā jau tumšs, varu logā redzēt savu atspulgu. Nemanu vakardienas alus pēdas.
Tās mājiņas ārā izskatās kā no pasakas. Iekšā laimīga ģimene - mamma,
tētis, divi vai trīs sīkie - meita un dēls, divas meitas un dēls vai
divi dēli un viena meita. Kaķis pie plīts. Suns suņubūdā. Siltas
vakariņas galdā.
Vaij. Divus krēslus priekšā spīd pliks pauris. Tam blakus - tumši sarkani, īsi mati. Vēl viens vecīšu pāris.
Valmierā šogad mans pirmais paliekošais sniegs pē-es. Mani jaukie housti coma un lordramex palika tur, bet pirms prombraukšanas piestūķēja man pilnas kabatas ar Arabeskām, kas man vienmēr saistīsies ar šo braucienu.
Un neko nespēja sabojāt speķis starp pupiņām manās vakariņās Pagrabiņā.
Un pat apstāklis, ka aukstums un sniegs aiz loga nekādā veidā nesaistās
ar Ilgvara Zalāna karstasinīgajām un emocijām bagātajām izstādes
Indija...Maroka gleznām kā man patīk izstāžu atklāšanas!, nespēj mainīt
to kluso apziņu, kas mostas manī.
Sauciet mani vārdā, esmu atradusies.
Ir 17.13, man ir 13. vieta, joprojām skan radio Skonto, tāpēc velku ārā savu pleijeri.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |